Ugunsnesējs

Šķita, ka sīko radījumu tas ļoti nomierina. Tagad pie koka bija pienākušas Villova un Pepa, un runātājiem tuvāk

centās piekļūt ari citi Izlūkotāji tie, kuri bija ieradušies no Ezera ielejas: Teina spējas saprasties ar Leru tos nepa­rasti valdzināja.

-    Kas tu tāds esi? Teins jautāja.

-     Mani sauc Seks. Es esmu priežu cauna, radījums atbildēja. Es skrēju šurp, lai paslēptos.

-    No Sgorra? *

Seks skumji pamāja ar galvu.

-     Bet kas tad jūs esat, ja neesat ar Sgorru? viņš pēkšņi jautāja. Un ko jūs te darāt?

-     Mēs esam Izlūkotāji, Teins atbildēja. Mēs ejam meklēt Sgorru.

-    Meklēt Sgorru? zvēriņš nočukstēja, skaļi ievilkdams elpu. Visi Leras bēg no Sgorra. Kāpēc jūs ejat viņu meklēt?

-    Lai nogalinātu viņu, Teins vienkārši atbildēja.

Zvēriņš piešķieba galvu, un tā mazās actiņas satraukti

iezibējās.

-    Lai nogalinātu viņu? Tātad tas, par ko Leras sačukstas, ir patiesība?

-    Kas ir patiesība?

-    Pravietojums.

Teins pārsteigts paskatījās uz Villovu.

-    Stāsta, ka Viņš nākot šurp. Lai atriebtu mūs visus. Jau daudzas saules Zemajās Zemēs runā tikai par to. Viņš ir Leru vienīgā cerība.

Teins atkal paskatījās uz Villovu, un abi juta, ka sirds krūtīs sāk dauzīties straujāk.

-    Vai tu zini, kur ir Sgorrs? Teins jautāja.

-    Zinu. Viņš ir pavisam tuvu. Ja jūs…

Kamēr priežu cauna klāstīja, ko zināja, Izlūkotāji no Ezera ielejas mīņājās satrauktās gaidās. Viņi nesaprata, ko dzīv­nieciņš stāsta, bet no izteiksmes Teina sejā juta, ka pārru­nāts tiek kaut kas ļoti svarīgs.

-    Ko tu uzzināji, kapteini Tein? viens no Izlūkotājiem satraukts noprasīja, kad cauna beidza stāstu.

Teins nopietni pašūpoja galvu, un Izlūkotāji sanāca ap viņu ciešāk, lai neko nepalaistu garām.

-    Par Sgorru. Viņš ir tikai divu sauļu gājiena attālumā uz dienvidiem, kopā ar Lielo Baru. Viņi ir apmetušies pie kāda maza ezeriņa. Viņu esot vairāk nekā trīs tūkstoši. Spriežot pēc trokšņiem, Sgorrs nemitīgi apmāca savus sgorriešus. Katru dienu sūta tos vingrināties ļaunos darbos…

Teina balss bija pārtapusi gandrīz čukstā. Viņš skumji palūkojās uz draugiem.

-     Viņi vingrinās ar Lerām. Tā, kā mēs redzējām tur, kla­jumā. Dzīvnieki visapkārt ir pārbiedēti līdz neprātam. Daži domā, ka Sgorrs vēlas viņus iznīcināt pavisam.

Izlūkotāji nodrebinājās.

-     Tātad mums trieciens jādod pēc iespējas drīzāk, Dadzis apņēmīgi teica, mūsu visu labā.

-     Tas būs grūti, sacīja Teins. Sākumā jātiek cauri sgorriešu ķēdei. Šķiet, ka tie viņu apsargā dienu un nakti.

-     Bet mēs viņus pārsteigsim negaidot, Dadzis teica. Sgorrs neko tādu negaida, un pēkšņu uzbrukumu pašam spēku centram nepavisam ne. Ja mēs kaut kā varētu ielavī­ties barā…

-     Nē, Teins tūlīt atbildēja, tas nav iespējams. Visi sgorrieši ir apzīmogoti. Viņi mūs pazīs.

Dadzis rādīja ļoti nopietnu vaigu.

-    Nu, bet mums jāmēģina. Izmantosim tumsas aizsegu! Virzīsimies uz priekšu ļoti uzmanīgi. Liksim lietā Izlūkotāju spējas un atradīsim kādu ceļu!

Pārējie piekrītoši pamāja, bet nākamajā brīdī visi izdzirda troksni. Cauri biezoknim kaut kas strauji tuvojās. Izlūkotāji modri saspringa, taču Dadzis vēl nepaguva dot pavēles, kad no koku aizsega brīkšķinādams izskrēja Brāns. Aiz viņa nāca trīs Izlūkotāji, kuri kopā ar viņu un Bankfutu bija pirmie devušies izpētīt apkārtni.

-        Bankfuts! Brāns iesaucās, līdzko ieraudzīja Dadzi. Viņi sagūstīja Bankfutu!

-    Kas? Kas sagūstīja? Dadzis noprasīja.

-       Sgorrieši! Brāns elsodams atbildēja. Viņi mūs pār­steidza negaidot! Mēs bijām uzkāpuši nelielā paugurā, un Bankfuts teica, lai mēs pagaidot, kamēr viņš noskriešot lejā izlūkot apkārtni, bet, līdzko viņš nonāca pakājē, no meža izskrēja sgorrieši. Vismaz kādi divdesmit. Mēs neko neva­rējām palīdzēt.

-    Tad mums viņš jāglābj, Teins teica.

-       Viņi skrien ātri, Brāns bažījās. Droši vien nokļūs pie Sgorra drīzāk, nekā mēs viņus panāksim.

-    Bet mums jāmēģina!

-    Vai viņi jūs redzēja, Brān? Dadzis pēkšņi jautāja.

-    Nē, Brāns atbildēja, mēs stāvējām koku puduri.

-       Tātad viņi vēl nezina, ka mēs esam šeit, Dadzis no­pietni teica.

-        Nu, tad drīz uzzinās! Teins iesaucās, tūlīt gatavs mesties skriešus.

-        Pagaidi, Tein, Dadzis teica, nevajag trakot! Mūsu galvenā cerība šobrīd ir negaidīts pārsteigums, un viņi vēl nezina, ka mēs esam šeit. Bet, ja mēs taisnā ceļā iejoņosim viņu apmetnē, lai glābtu Bankfutu, tas var visu sabojāt. Padomā, Tein! Tu teici, ka visi sgorrieši esot apzīmogoti.

Teins mēģināja savaldīties.

-    Bet mums kaut kas jādara! Es ielavīšos tur tumsā!

-        Jā, tas ir iespējams, Dadzis piekrita, bet mums jābūt uzmanīgiem. Žēl, ka es agrāk nezināju par viņu apzī­mogotajām pierēm, jo tagad skaidrs, ka neviens no mums nevar ielavīties Sgorra nometnē nepamanīts. Un, lai tiktu garām sgorriešiem…

-    Var gan!

Dadzis apsviedās apkārt un ieraudzīja sev pretī Villovu. Viņai blakus stāvēja Pepa. Dadzis pārsteigts noskatījās ap­ņēmīgajās dvīnēs.

-   Nē, Villova, viņš tūlīt teica, par to es negribu pat dzirdēt!