Ugunsnesējs

Dadzim nebija iemesla raizēties par ziemas tuvošanos: kad Izlūkotāju pulks devās pa nogāzēm lejup, lai atkal no­kļūtu Zemajās Zemēs, laiks turējās neparasti silts. Nokāpuši no Lielā Kalna, viņi redzēja, ka zemi klāj savāda dūmaka un gaisā valda neierasts klusums. Debesis bija skaidras, un, kaut gan saule, ziemai tuvojoties, bija noslīdējusi zemāk un siltie stari vairs nespīdēja tieši virs galvas, novembra mēnesis drīzāk atgādināja vasaru. Tomēr daudz prieka tas briežiem nesagādāja: ejot pretī gaidāmajai dienai, viņu soļos jautās bailes. Viņi soļoja rindās pa pieciem dzīvnie­kiem blakus, un blīvā pieliekto ragu josla apņēmīgi virzījās uz priekšu. Dadzis un Brāns gāja priekšgalā klusēdami, augstu paceltām galvām, pielāgodamies viens otra solim un laiku pa laikam reizē apstādamies, lai pārlūkotu tuvāko apkārtni. Ja viņi bija gatavojušies jebkurā brīdī sākt cīņu, tad vismaz pagaidām bailes bija priekšlaicīgas, jo nekur nebija manāms neviens sgorrietis.

No dienvidrietumiem viņiem strauji tuvojās cits briežu pulciņš.

-    Kapteini Bankfut! Dadzis iesaucās, kad tie bija pie­skrējuši tuvāk. Ko esat redzējuši?

-     Ļoti savādi, Bankfuts atbildēja, sveicienam noliek­dams ragus, bet no sgorriešiem nav ne vēsts. Pirms kāda laika mēs saodām iezīmētu robežu, bet tā bija ļoti veca.

-     Bet es biju domājis, ka Sgorrs virzās uz ziemeļiem, galvu grozīdams, noteica Brāns.

-     Vai ievērojāt, kāds te savāds klusums? iejautājās Teins. Viņš gāja Brānam aiz muguras.

-    Jā, kapteini, Dadzis atbildēja. Man šķiet, ka mēs visi esam to ievērojuši.

-     Tas ir nedabisks, Teins piebilda, gluži kā pilnīgs tukšums.

-    Es laikam saprotu, kāpēc tā, sacīja Villova. Vai esat manījuši, cik maz Leru mums gadījies redzēt?

Dadzis nopietni pamāja ar galvu.

-Jā, tas patiešām ir uzkrītoši. Tā vien liekas, ka tie visi ir aizbēguši. Nu, šķiet, ka mums atliek vienīgi turēt acis vaļā un, cik drīz iespējams, atrast kādu meža aizsegu.

Izlūkotāji atkal devās ceļā. Ap Larna laiku viņi sasniedza nelielu dižskābaržu un gobu audzi un, priecādamies par patvēruma iespēju, ienira koku ēnā. Teins un Bankfuts tagad gāja blakus, un, vērojot pa mežu soļojam savus astoņdes­mit Izlūkotājus, abus draugus pārņēma līdzīgas izjūtas, kurās pacilātība mijās ar bailēm. Mājodami Augstajā Zemē, abi bija lepojušies ar savu kapteiņa stāvokli, taču tikai tagad viņi sāka aptvert, ko nozīmē būt īstiem Izlūkotājiem. Tas nozīmē lūkoties bailēm sejā un nebēgt no tām.

-     Tein, Bankfuts krēslā nočukstēja, nez, vai ir pareizi justies tā, kā es pašlaik jūtos? Tas ir, es esmu mazliet… satraucies.

Teins pasmaidīja.

-     Protams, kapteini, viņš atbildēja. Es jūtos tieši tāpat.

-    Tiešām?

-    Jā, un tas ir dabiski. Pat Zvaigžņubriedis reizēm juta bailes. Vai tu atceries stāstu par Hernes nagu?

Bankfuts pamāja ar galvu.

-    Tas nozīmē, ka Herlām bailes jāvērtē atzinīgi, Teins teica, jo tās liek būt piesardzīgiem, un piesardzība mums palīdz izdzīvot.

-     Kā tev šķiet, kas ir padomā Dadzim? Bankfuts klusi jautāja.

-    Tu jau dzirdēji, ko viņš teica par piekļūšanu Sgorram. Bet man šķiet, ka tālāk viņš vairs nav plānojis. Es domāju, ka Brāns centīsies atgūt savas briežumātes… ar Hernes palīdzību.

-    Jā gan, ar Hernes palīdzību, Bankfuts piemetināja, abiem draugiem soļojot uz priekšu.

-    Tein, Bankfuts pēc kāda laika ieteicās, kā man gri­bētos, kaut Rannohs būtu kopā ar mums! Kad viņš ir tuvumā, es nezin kāpēc vienmēr jūtos labāk.

-    Es saprotu, Bankfut, Teins skumīgi pamāja ar galvu, bet tagad mums ir dažādi ceļi. Rannohs ir izvēlējies savu ceļu, un es nespēju viņam to pārmest.

-    Bet ja nu Pravietojums ir patiess…

-    Tas nav patiess. Tā ir tāda pati leģenda kā visi daudzie stāsti par Zvaigžņubriedi. Tāpēc mums vajadzēs vien stāties Sgorram pretī bez Rannoha palīdzības un cīnīties kā īstiem Izlūkotājiem.

Bankfutam pār muguru pārskrēja saltas tirpas. Bet tad piepeši augstāk piekalnē atskanēja dobjš māviens. Viens no Izlūkotājiem, saslējies pakaļkājās, izbiedēts mētāja priekškājas, gluži kā cīnīdamies ar neredzamu pretinieku. Kad pārējie piesteidzās viņam tuvāk, tie redzēja, ka briedis nokļuvis klajumā. Visi skaļi ieelsojās, ieraudzīdami pārbīļa iemeslu.

Krēslainais laukums bija pilns ar Lerām, kas gulēja zemē vai karājās trauslajos koku zaros. Visi dzīvnieki bija beigti. Tur bija sermuļi un ūdeles, truši un lauku peles, zemē gulēja divi lapsu mazuļi, un netālu, zarā uzdurts, karājās bebrs. Visapkārt valdīja stindzinoša nāves smaka.

Izlūkotāji drebēdami noraudzījās baisajā ainā.

-    Kas te noticis? Dadzis saniknots iesaucās.

-    Sgorrs, Brāns nočukstēja.

Cauri trūdošu ķermeņu smārdam brieži juta pagaisušu, bet pazīstamu smaku, kas liecināja, ka te nesen ir darbo­jušies sgorrieši.

-    Ko viņi dara ar Zemajām Zemēm? iesaucās Villova.

-     Acīmredzot tāpēc te valda tāds klusums, drebošā balsī sacīja Bankfuts. Visi Leras bēg projām no Sgorra.

-    Sgorrs, Dadzis rūgti noteica. Es nebūtu domājis, ka pat viņš ir spējīgs krist tik zemu. Nu, tagad lai tikai panāk pretī, un viņš par to dārgi samaksās!