Ugunsnesējs

Izlūkotāji devās pa mežu tālāk, bet viņu sirdīs bangoja arvien nevaldāmāks niknums.

Tonakt viņi pārnakšņoja meža malā un nākamajā dienā nokāpa ielejā, kurā bagātīgi kuploja koki un vietvietām biezokņus šķērsoja strauti. Pavisam neatbilstoši gadalaikam ūdens upēs bija ļoti zems, un Izlūkotāji saprata, ka šajā apkaimē daudzas saules nav lijis lietus. Ejot uz priekšu un joprojām nemanot ceļā nevienu dzīvu radību, Izlūkotājus pārņēma arvien drūmākas priekšnojautas. Tad Teins, kāp­dams kalnā, pēkšņi apstājās un uzsauca pārējiem.

-    Klusu! viņš brīdināja, cik skaļi varēja atļauties.

Daži Izlūkotāji tobrīd apspriedās par mežā redzēto skatu,

citi kavējās atmiņās par agrākiem laikiem, bet, dzirdēdami Teina saucienu, visi acumirklī apklusa, kā krietni Izlūkotāji raduši darīt. Dadzis un Villova pirmie sasniedza Teinu, kurš, augstu pakāpies, lūkojās lejup nākamajā ielejā. Tā bija pla­šāka par šo, kuru viņi bija šķērsojuši, un tās tālākās pie­kalnes bija vēl bagātīgāk apaugušas kokiem, bet ielejai cauri no dienvidiem uz rietumiem stiepās plats, izmīdīts zemes ceļš.

-   Sgorrs? nočukstēja Dadzis, kamēr pārējie brieži tuvo­jās kalna korei.

Teins papurināja ragus.

-    Nē. Paklausies!

Brieži uzmanīgi ieklausījās un drīz uztvēra vēja nesto skaņu, ko Teins bija pirmoreiz dzirdējis, kāpdams korē. Tā nāca no ziemeļrietumiem, no ielejas tālākā gala, kur izmī­dītais ceļš pagriezās ap meža stūri un pazuda skatienam. Vējš nesa šurp tādus kā negantus aurus, kas tricināja gaisu. Bankfuts piepeši aptvēra, ka ir dzirdējis šīs skaņas jau agrāk.

-   Tas pats troksnis, ko mēs dzirdējām gravā, viņš no­čukstēja.

Tad savādajām skaņām pievienojās vēl kaut kas, un Izlū­kotāji tūdaļ modri saspringa. Pa ieleju šurp plūda smaka, ko visi tūlīt pazina. Izlūkotāji sāka atkāpties kuplajā zālē.

-    Gulieties zemē! pavēlēja Dadzis.

Brieži pieplaka pie zemes un pavisam drīz ieraudzīja viņus. Troksnis ar katru bridi pieņēmās spēkā, un pēkšņi viņi iznira no meža malas un soļoja pa plato ceļu šurp. Daļa nāca kājām, sarindojušies kolonnās, citi jāja zirgos.

-    Spīdošās nūjas! Villova izdvesa. Tieši tādas, kā mēs ar Rannohu redzējām toreiz ieplakā!

Lielākajai daļai pie sāniem karājās zobeni, bet citi nesa garus koka mietus ar galā piesietām neparastas krāsas lapām, kas šalkoja un plīvoja vējā. Brieži satraukti saskatījās. Drīz troksnis pārņēma visu ieleju, jo viņu bija daudzi simti.

-    Kurp viņi iet? čukstus jautāja Pepa.

-     Es nezinu, bet tur notiek kaut kas īpašs, Villova drūmi atbildēja.

Cilvēkiem virzoties uz priekšu, brieži zālē tramīgi sakus­tējās. Tomēr viņiem nebija iemesla baiļoties, ka viņus varētu pamanīt, jo cilvēki atradās tālu lejā un to prātos un sirdīs valdīja domas par karu un ienaidnieku, kas gaida rietumu pusē, tāpēc medības nevienam šobrīd nelikās svarīgas. Cil­vēki izsoļoja cauri ielejai, un brieži paslēpušies gaidīja, līdz no skatiena pazuda pēdējais vīrs un savādais troksnis iz­gaisa tālumā.

Izlūkotāji nepamanīja, ka tikmēr, kamēr viņi vēroja cil­vēkus, viņus pašus no attālā kalna vēroja cits briežu pulks.

Viņi nokāpa ielejā, izgāja tai cauri un iegāja pretējās nogāzes mežā. Tad kapteinis Bankfuts kopā ar Brānu un dažiem citiem Izlūkotājiem devās pa priekšu, lai pirmie izpētītu apkārtni, un pārējie lēni soļoja cauri mežam. Kad jau biezēja vakara krēsla, Villova nejauši iebrida kuplā krūmā un satrūkās, jo viņai blakus kaut kas sakustējās. Piepeši vītušo lapu kaudzē pazibēja brūnganmelna galviņa, acis, Villovu ieraugot, iezibējās naidā, un radījums, nikni nospļāvies, metās projām. Taču skriedams tas pamanīja

priekšā piecus citus Izlūkotājus. Vēlreiz nospļaudamies, tas apsviedās apkārt.

Tagad dzīvnieciņa ceļu no abām pusēm aizsprostoja Her­las un bēglis šķita drudžainu šausmu pārņemts. Kad Izlū­kotāji bija to pamanījuši, tas atkal nospļāvās, atieza zobus un nākamajā brīdī ar spēju lēcienu metās tuvākajā kokā. Atdūries pret stumbru, tas zibenīgi uzskrēja augšup un apmetās uz zemākā zara.

Teins un Dadzis tagad stāvēja tieši zem viņa un, izslējuši ragus, centās apskatīt mazo radījumu.

-    Ei, paklau! Teins iesaucās. Nebaidies!

Dzīvnieciņš nikni pablenza uz Teinu un iešņācās.

-    Nebaidies, es teicu! Mēs tev neko ļaunu nedarīsim.

Sīkais radījums vēlreiz nospļāvās, bet tad viņa skatiens

pievērsās briežu pierēm un niknais spīvums acīs itin kā pierima.

-Jūs neesat apzīmogoti? dzīvnieciņš pēkšņi noprasīja.

-    Kā tu teici? Teins pārsteigts jautāja.

-            Nu, jūsu pieres! Tās nav apzīmogotas kā citiem sgorrie­šiem.

Teins neizpratnē samirkšķināja acis. Viņš domāja par Rannohu.

-Nē.

-    Ko jūs gribat? dzīvnieciņš noprasīja.

-    Neko, Teins atbildēja.

-            Brieži vienmēr kaut ko grib, radījums teica ar rūgtumu balsī. Parasti viņi grib mocīt un nogalināt Leras.

-            Mēs tev negribam darīt neko sliktu, Teins klusi atbil­dēja. Tie ir citi Herlas, par kuriem tu runā.

-            Tātad jūs neesat ar viņu? dzīvnieciņš čukstus jautāja. Ar Sgorru?

-    Nē, mēs neesam ar Sgorru.