Ugunsnesējs

-      Man pastāstīja Leras, Rannoh. Leras tevi vēro ilgāk, nekā tu domā. Pirms divām saulēm es sarunājos ar ūdru, un tas man pastāstīja par tavu māti un par tavu aicinājumu Herlām Augstajā Zemē. Un par to, ka tu atkal dodies uz dienvidiem. Bet vispirms, viņš teica, tu esot devies uz rie­tumu krastu. Tā, lūk, es tevi atradu. Kopš tā laika mēs pel­dējām turp un atpakaļ gar šo piekrasti.

-    Paldies par to Hernem!

-     Tātad tu uzzināji no Hernes bara to, ko gribēji uzzināt par Herni? Rurls jautāja.

-      Gan jā, gan nē. Zinu vismaz to, ka neesmu Herne, bet… bet Pravietojums ir patiess.

Rurls pamāja ar galvu.

-     Daudzkas man neļāva tam ticēt. Kaut vai tas, ko tu teici par manu spēju sarunāties ar Lerām. Tev bija taisnība, Rurl, tagad to spēj ari Teins un Hargs, un vēl daudzi citi Herlas.

Rurls vēlreiz pamāja ar galvu.

-    Bet notiek vēl kaut kas, Rurls klusi teica, kaut kas tāds, ko es no sauszemes radījumiem negaidīju. Viņi visi ir sākuši sarunāties savā starpā, Rannoh. Visi Leras.

Rannohs paskatījās uz roni un nodrebēja. Tas nebija tikai aukstuma dēļ.

-    Rannoh, vienu viņi man tomēr neprata pateikt, sacīja ronis, par cilvēku. Vai Hernes bars… vai viņi…?

-Jā, Rurl, Rannohs klusi atbildēja, viņi pazina cilvēku. Vai vismaz pazina viņa varmācību. Arī Sgorrs to pazina, jo nāca no Hernes bara. Bet Sgorram ir kāds vēl tumšāks no­slēpums, kas paslēpts te, šajā salā.

Rurls bija dzirdējis valodas par šādu noslēpumu.

-     Tātad Sgorrs zina, kas ir varmācības nesējs? viņš nopietni jautāja.

Rannohs bridi domīgi klusēja.

-    Varbūt tev taisnība un cilvēks ir varmācības nesējs, viņš beidzot teica. Jā, jā, tā tas ir. Bet cilvēkam piemīt vēl kaut kas…

-     Arī pašlaik viņi nes varmācību un nelaimi, Rurls teica.

-    Ko tu ar to gribi teikt?

-     Viņi jau sen ceļo šurp no ziemeļiem savos lielajos izdobtajos kokos, un ceļo šurp milzīgos daudzumos. Un, sasnieguši sauszemi, kauj un nonāvē.

-    Tie akmeņi, ko es šurpceļā redzēju… Rannohs teica. Tad, re, kas tur bija noticis!

-    Jā. Viņi izlaupa zemi visā rietumu piekrastē.

-    Kas tur īsti notiek? Rannohs nočukstēja.

-       Roņi stāsta, ka viņu karalis no ziemeļiem atkal esot izkāpis rietumu puses salās. Ka viņš būšot tur valdnieks. Bet no Lielās Zemes viņam pretī nāk citi cilvēki. Leras sačuk­stas, ka Lielās Zemes cilvēki gribot dabūt salas sev atpakaļ, lai viņu zeme atkal būtu vienota. Tātad būs kauja.

-       Rurl, Rannohs nočukstēja, Rurl, Pravietojums! "Pirms būs Salu virkne atjaunota…" Lūk, ko tas nozīmē!

Abi dzīvnieki pārsteigti saskatījās, un vējš līdzās brāzmoja pa jūras virsmu. Gaudas un svelpieni tricināja gaisu, un šķita, ka viņus uzrunā Hernes balss. Taču šī skaņa ne­viesa Rannohā nedz spēku, nedz drosmi.

-    Rurl, viņš pēkšņi teica, man bail!

-    No kā, Rannoh?

-       Tur ir minēts upuris. Pravietojumā. Man gribētos, kaut…

-    Ko tev gribētos?

-    Kaut man tiktu noņemta šī nasta.

Sacēlās spēja brāzma, un vējš savērpās ap viņiem, raus­tīdams Rannoha ragus un pūzdams gar krastu smilšu mākoņus, kas aizmigloja dzīvnieku acis. Tad tas pierima un ausīs atkal skanēja viļņu dobjais troksnis, sitoties pret krastu.

Rannohs spēji nokāra galvu. Viņam kļuva kauns.

-       Nē. Tā nedrīkst, viņš klusi sacīja. Mani draugi ir briesmās, un Sgorrs verdzina Zemās Zemes, kā Hernes bars verdzināja Augsto Zemi. Lai kurp vestu Pravietojums, es zinu, ka man tam jāseko.

-Ja varēšu, es tev palīdzēšu, Rannoh, Rurls klusi sacīja.

-      Tu man jau esi palīdzējis vairāk, nekā es būtu uzdro­šinājies lūgt, briedis atbildēja. Bet, ja tu tagad paliktu kopā ar mani, varbūt mēs kopā varētu atklāt Sgorra no­slēpumu.

Rurls labprāt piekrita, un Rannohs aizveda viņu pie lielā klintsakmens, kas slējās netālu no krasta. Vietā, kur smilts josla pārtapa zāles klajumā, viņi redzēja vēl citus cilvēku slietus akmeņus. Tas bija mājoklis, līdzīgs tam, kurā Ran­nohu bija kopis zēns, taču kūdras jumts un sienas bija iebrukušas, un visa apkārtne izskatījās nomelnējusi un izdedzināta. Tas bija zemes nomnieka miteklis, taču to ne­bija iznīcinājis cilvēks no ziemeļiem, kā domāja dzīvnieki. Pirms daudziem gadiem šejienies iemītnieki bija to iznīci­nājuši paši sirdēstos un skaudrās dusmās par lielo nelaimi, kas tos bija piemeklējusi.

Ronis noskatījās, kā briedis ar nagiem sāk kārpit zemi, mezdams smiltis ap lielo akmeni un meklēdams to, ko tur apracis Sgorrs. To, kas dotu viņam kādu pavedienu. Labu laiku Rannohs neko neatrada, bet tad piepeši sajuta zem kājām kaut ko neparastu. Tas bija dobjš un ciets. Viņš sāka arvien sparīgāk kārpīt slapjo smilti, līdz beidzot priekš­mets bija atrakts. Abi Leras ar šausmām skatījās lejup.

Viņu priekšā smiltīs gulēja Sgorra baisais noslēpums.

21 Izlūkotāju atgriešanās

Dzird senču balsis karu vēstījam.

Semjuels Kolridžs. "Kubla Hans"