Ugunsnesējs

-      Es nezinu. Pamudināt pārējo baru un padot ziņu pa visu Augsto Zemi. Ja es aicināšu, viņi nāks līdzi, par to es nešaubos. Pēc tam… kas zina? Varbūt miršu kopā ar Izlūkotājiem, ja vajadzēs, vai tā bija teikts? "Upuris būs liktens lemtā daļa." H ari būs. Kam lemts notikt, tas notiks.

-    Tātad tu kopā ar viņiem dosies drošā nāvē, Brakena skumji sacīja.

-     Māt, Rannohs teica, neraizējies par mani! Guli mierīgi! Vispirms man tevi jāizdziedina.

Brakena lūkojās augšup uz Rannohu. Viņas apziņa sāka aizmigloties, un viņa vairs nesaprata, ko Rannohs saka.

-    Ardievu, Rannoh! viņa nočukstēja. Ardievu! Es ceru, ka tu man piedosi.

-    Brakena! Rannohs iesaucās. Neatstāj mani! Pagaidi!

Taču viss bija galā. Brakena gulēja mirusi.

-    Herne! Rannohs saniknots iesaucās. Ko tu esi izda­rījis? Kāpēc tu man to nodarīji?

Krietnu brīdi Rannohs nemitējās maurot un vēzēt ragus uz priekšu un atpakaļ. Pašlaik viņa sirdi bija pārņēmušas dusmas, un, domājot par Sgorru, tēvu un Villovu, viņā ar pilnu sparu uzbangoja Anlaha mežonība. Taču reizē ar ne­gantajām dusmām, kas tagad viņu dedzināja, uzplaiksnīja ari kas cits, ko viņš nekad vēl nebija izjutis, skaidrība. Rannohs piepeši aptvēra, ka viņa pašreizējās jūtas ir citādas nekā pirmatnējās Anlaha kaislības vai Stāvošo Akmeņu tuvumā izkoptās vardarbības dziņas. Jo, domājot par Sgorru un tā melnajiem darbiem, viņa sirdī arvien stiprākas kļuva alkas nevis pēc atriebības, bet pēc taisnīguma. Rannohs bija izvēlējies savu ceļu.

-    Ved viņus uz dienvidiem, Harg! Rannohs teica, kopā ar citiem briežiem stāvēdams kalna virsotnē. Ved, cik ātri vien vari! Esmu padevis ziņu ari uz ziemeļiem.

Hargs nopietni pamāja ar galvu. Ap viņu pulcējās gan­drīz simt Izlūkotāju.

-    Bet kurp iesi tu, Rannoh? Hargs jautāja.

-    Uz rietumiem, Harg. Man tur kaut kas jāuzzina, pirms stājos pretī Sgorram.

-Kas?

-    Kad biju kopā ar Hernes baru, viņi man kaut ko pastās­tīja, Rannohs atbildēja. Es to esmu pateicis vienīgi Bankfutam, vairāk nevienam. Sgorrs nāca no viņu bara, un pirms daudziem gadiem viņš izdarīja kaut ko tādu, par ko tie viņu padzina. Kas tieši noticis, to zināja tikai briedis, kurš bija tam aculiecinieks, un noslēpums nomira kopā ar viņu. Tas bija kaut kas tāds, par ko Sgorrs baidās un neparko negrib, lai Herlas to uzzinātu. Tas notika kādā jūras salā, rietumu pusē, kur cilvēks ir uzcēlis savus akmeņu mitek­ļus. Kāls man pastāstīja, kur tā atrodas.

-    Un tu gribi uzzināt, kas tur noticis?

-Jā. Ja Sgorrs tik ļoti baidās, ka citi to varētu uzzināt, tā viņam ir vārīga vieta, un man tas var palīdzēt tikai tad, kad… kad es beidzot pārbaudīšu Pravietojuma patiesīgumu.

Hargs vērīgi paskatījās uz Rannohu.

-    Tātad tas ir patiess?

-Jā, Harg, tas ir patiess. Taču es joprojām nezinu, kurp tas mani aizvedīs. Tagad tev jāpasteidzas, mans draugs, ja mēs tiešām gribam izdarīt kaut ko labu. Tev jāaptur pārējie, lai tie nesasniegtu Sgorru pirmie!

Kamēr Rannohs rikšoja rietumu virzienā uz jūras pusi, Hargs kopā ar Izlūkotājiem devās uz Lielo Kalnu. Bet, kad pāri Augstajai Zemei sāka šalkot vējš, viršu tīreļus sakusti­nāja vēl kaut kas cits. Zemajās audzēs čukstēja daudzu balsu dūkoņa. Savāda murdoņa vēlās cauri kazenāju krūmiem un tīreļa zālei. Sauciens aizskanēja pāri debesu klajumam. Rannohs bija aicinājis palīgā Leras.

Rannohs skriedams visu laiku domāja par Villovu un draugiem, un, kaut gan viņam nebija noteikta plāna, viņš izmisīgi vēlējās, kaut laikā pagūtu tiem palīdzēt. Tomēr viņa domas apēnoja vēl kas cits. Upura drauds.

"Nav svarīgi," Rannohs tagad sev teica. "Ja man jāupurē sevi, tad es to darīšu un darīšu labprāt. Bet vispirms man jāizdibina Sgorra noslēpums!"

Rannohs pavērsa skatienu pret debesīm.

-   Herne, tev tagad jāvada mani! viņš tumsā iesaucās. Jo pašlaik es pildu tavu gribu, lai kāda tā būtu!

Vējš svilpoja Rannoham ap galvu, tomēr neizprotamu iemeslu dēļ viņš pēkšņi vairs nejutās vientuļš. Viņš skrēja un skrēja, un ceļš veda uz rietumiem.

Ceturtās saules laikā Rannoha sirds sāka dauzīties strau­jāk: viņš bija sajutis jūras smaržu. Akmeņu mitekļi, par kuriem bija stāstījis Kāls, slējās viņa priekšā melni kā pārogļojušies stabi pret vienmuļi pelēkajām debesīm. Rannohs iztrūcies apstājās, visur redzēdams iznīcības pēdas. Cilvēku slietie akmeņi bija sagāzušies, zeme bija apdedzināta un izvandīta, un Rannohs visur redzēja nedzīvu cilvēku ķer­meņus. Viņu mazuļi, mātītes un tēviņi bez dzīvības gulēja uz asiņojošās zemes sadauzītām galvām, un sānos tiem rēgojās savādās, spīdīgās smailes, ko Rannohs bija redzējis baiso medību laikā. Viņā atkal uznira atmiņas par Hernes baru un par biedējošo miglu Baisajā gravā. Drebēdams viņš soļoja cauri nāves laukam.