Ugunsnesējs

-    Māt! Rannohs izmisis iekliedzās.

Briedis pagrozījies atbrīvoja galvu, un Brakena nokrita zemē. Tagad starp abiem briežiem vairs nebija šķēršļu un svešais vēlreiz metās uz priekšu. Taču slepenā uzbrukuma izdevība bija zaudēta, un Rannohs, strauji noliecis galvu, pavērsa viņa ragiem pretī savējos. Tie saķērās kopā, un brīdi abi augumi drebēja kā koki vējā.

Tad viņi atkal atrāvās viens no otra, un Rannohs, mētā­dams galvu, cirta pa labi un pa kreisi, taču ragi trāpīja tikai tukšā gaisā. Netālu zemē guļošā Brakena sāka spārdīties.

-    Māt! Rannohs izdvesa, un pēkšņi viņu sagrāba nik­nums.

Viņš metās pretī svešajam briedim. Abi atkal satikās, ragi saķērās, kāju cīpslas galēji saspringa, cenšoties pēc pārsvara, āda virs muskuļiem pārklājās sviedru lāsēm. Ilgu laiku viņi grūstīja viens otru turp un atpakaļ, mētāja galvas augšup un lejup, līdz Rannoham atkal izdevās atbrīvot ragus, un viņš dūra no visa spēka. Šoreiz vidus žuburi trāpīja mērķī un uzbrucējs iemaurojās sāpēs, kas piepeši caurstrā­voja kaklu. Un tad briedis spēji metās bēgt un joņoja pro­jām, cik ātri vien kājas nesa. Jo viņš bija mācīts uzbrukt un nogalināt slepus un nebija radis cīnīties ar tik lielu briedi kā Rannohs, ja viņa pusē nebija acīmredzamu priekšrocību. Viņš bija zaudējis. Taču viņam nekad vairs neizdevās atgriezties pie sava valdnieka aiz Lielā Kalna, jo Rannoha cirstā brūce bija liktenīga.

-    Māt! Rannohs iesaucās, pieskriedams pie Brakenas, kas gulēja zālē. Māt, kas te notika?

-    Es nezinu, Brakena izdvesa, un viņas balss skanēja samocīti un gārdzoši. Viņš izskrēja no meža! Kāds viņu atsūtījis, lai nodarītu tev ļaunu.

-   Lai nodarītu man ļaunu? Rannohs atkārtoja. Bet kas?

-    Sgorrs, Brakena nočukstēja, viņu sūtīja Sgorrs!

-    Bet kāpēc?

-    Paklausies, Rannoh! Brakena pēkšņi izdvesa, locīda­mās sāpēs. Mums atlicis maz laika, un man tev kaut kas jāpastāsta.

Brakenas acis piepeši bija kļuvušas spožas un vērīgas, it kā negaidītā uzbrukuma trieciens būtu gaisinājis no viņas miglainajām domām daudzu gadu tumsu.

-    Kā tā maz laika? Rannohs nesaprata.

-     Es mirstu, Rannoh. Es to jūtu. Viņa rags skāra manu sirdi.

-    Nē, māt! Rannohs iesaucās. Es tevi izdziedēšu!

-    Nē, Rannoh, to nevari pat tu.

-    Bet, māt…

-    Es neesmu tava māte, Rannoh.

Rannohs sastinga. Gluži kā pārakmeņojies aiz pārstei­guma, viņš lūkojās uz Brakenu.

-    Tu neesi mana…

-     Nē, Brakena nočukstēja, un, izrunājot nākamos vār­dus, šķita, ka viņa pavēsta Rannoham to, ko viņš visu laiku jau zinājis. Tevi pēc piedzimšanas samainīja.

-    Bet kas tad…? Rannohs izdvesa.

-     Eloina. Tava māte ir Eloina. Briežumāte, kas toreiz, pirms daudziem gadiem, atvadījās no tevis. Viņa bija viena no kapteiņa Brehina draudzenēm. Bet tovakar, kad Sgorrs un Dreils kalnā nogalināja tavu tēvu…

-    Nogalināja manu tēvu?

-Jā, Rannoh, un iznīcināja Izlūkotājus.

-            Sgorrs, Rannohs, balsij drebot, nočukstēja, un mani sapņi…

-Jā. Sgorrs nāca tevi nogalināt. Un, kad Blaindvīds ierau­dzīja zīmi uz tavas pieres, viņam kļuva bail par tevi. Tāpēc viņš apmainīja tevi ar manu mazuli, kas bija nedzīvs. Viņš jūs samainīja.

-    Tātad taisnība! Rannohs iesaucās. Es esmu mītenis!

-Jā, Rannoh, tu esi mītenis.

-    Tad jau Pravietojums…

-             Ai, Rannoh! Brakena sāpīgi izdvesa. Man žēl, ka nepastāstīju tev to agrāk. Bet man gribējās tevi pasargāt.

Šai Pravietojumā slēpjas kaut kas bīstams. Vai atceries, kā tu, bērns būdams, skrēji rotaļāties un tik ļoti necieti, ka es ziežu tev pieri ar ogu maisījumu? Es ilgu laiku domāju, ka tā nevar būt patiesība, bet tagad… tagad…

Brakena apklusa. Viņa vairs gandrīz nespēja parunāt. Kažoks uz viņas sāna bija piesūcies asinīm. Rannohs klusē­dams raudzījās briežumātē. Viņš vēlējās, kaut zeme atvēr­tos un aprītu viņu.

-      Tev vajadzēja man to izstāstīt, māt… Brakena! Ran­nohs rūgti izgrūda.

-     Es zinu, Rannoh, mirstošā briežumāte čukstēja, bet es negribēju, lai tev tiktu nodarīts pāri! Jo es tevi mīlēju gluži kā īstā māte…

Brakena noraustījās pirmsnāves mokās.

Rannohs paspēra soli uz priekšu, nolieca galvu pie gulo­šās briežumātes un ļoti maigi nolaizīja tai purnu.

-      Es zinu, viņš teica ar dziļu sirsnību balsī. Tu biji brīnišķīga māte.

-    Ai, Rannoh!

Brakenas kājas sāka drebēt. Rannohs izmisis atmeta at­pakaļ ragaino galvu.

-     Nu tā, Herne! viņš iesaucās. Tu esi panācis savu. Tu negribi, lai es būtu dziednieks. Tu gribi, lai es cīnītos!

-    Ko tu grasies darīt, Rannoh? Brakena vārgi jautāja.

-      Ko darīt? Es došos kopā ar Dadzi, Villovu un Izlūko­tājiem uz Zemajām Zemēm. Ja spēšu, atbrīvošu Eloinu un pārējos. Nogalināšu Sgorru un atriebšu savu tēvu!

-       Bet, Rannoh, Brakena teica, tas, ko tu teici par Sgorru un Herlām, bija patiesība. Viņu ir pārāk daudz. Ko tu vari izdarīt?