Ugunsnesējs

-             Viņiem nav bijis laika pāroties, un tagad, kad viņš dosies uz dienvidiem, Villova ies līdzi. Arī Pepa.

-             Tas nedrīkst notikt! Rannohs satriekts iekliedzās. Tikai ne Villova un Pepa!

-    Tā ir nolemts.

-    Paldies, ka tu man to pateici, Rannohs skumji sacīja.

-             Rannoh, Birrmagnurs pēkšņi iesaucās, tev ir jāiz­vēlas! Jāizvēlas palīdzēt viņiem vai ne! Vai ari jācīnās ar Dadzi Villovas dēļ. Bet tu nevari turpināt tādu dzīvi kā pašlaik.

Rannohs cieta klusu.

-    Nu labi, Birrmagnurs sacīja, es vēl atnākšu atsveici­nāties no tevis. Vispirms man jāatvadās no pārējā bara.

Rannohs noskatījās pakaļ aizejošajam draugam un pēkšņi jutās neizturami vientuļš. Viņš pacēla skatienu pret kalniem un tālumā redzēja lejup pa nogāzi kāpjam Dadzi. Zemāk ielejā viņu gaidīja Izlūkotāji, un blakus viņam Ran­nohs pazina savu jaunības draudzeni Villovu.

-    Mēs visi esam šeit, Dadzis teica, kad bija aizgājis līdz pārējiem briežiem. Pulciņš izskatījās diezgan mežonīgs. Cik daudzi nāk kopā ar mums, Brān?

-     Visi četrdesmit astoņi Izlūkotāji no Ezera ielejas, briedis atbildēja. Kopā ar taviem trīsdesmit Herlām sanāk astoņdesmit.

-Ja Rannohs būtu kopā ar mums, mūsu būtu trīsreiz tik daudz, Dadzis ar rūgtumu teica. Pagājušajā nedēļā no ziemeļiem atnāca vēl divdesmit brieži. Bet lielākā bara daļa klausās Rannohā un baidās no Sgorra.

-    Žēl, ka Hargs nenāk mums līdzi, teica Brāns. Arī tad mūsu rindas krietni pieaugtu. Bet viņš apgalvo, ka nevarot atstāt Rannohu. Pēc visa, ko Rannohs darījis viņa labā.

Villova skumji noskatījās uz Dadzi, kad tas runāja par Rannohu. Taču tagad viņa zināja, ka viņas pienākums ir būt kopā ar draugiem.

-     Kaut viņš mainītu domas! Brāns nopūtās. Pad tad, ja Pravietojums nav patiess, viņa klātbūtne ievērojami pa­celtu Izlūkotāju noskaņojumu un sparu. Ja par to uzzinātu sgorrieši, varbūt mums izdotos pārliecināt viņus pamest Sgorru.

-    Vislabākais plāns ir censties piekļūt Sgorram tik tuvu, cik vien iespējams, teica Dadzis, kā jau nolēmām iepriekš. Pēc tam, ja kāds pulciņš mūsējo spētu iekļūt viņu barā un nogalināt Sgorru…

Brāns piekrītoši pamāja, tomēr doma par to, kas drīz gaidāms, neviesa briežos pašpaļāvību. Dadzis redzēja viņu skatienus un mēģināja celt cīņas sparu.

-     Kapteini Tein, viņš teica, un kapteini Bankfut! Ņemiet sev līdzi desmit Izlūkotājus un ejiet pa priekšu, vērodami ceļu! Jūs neviens nedrīkst redzēt. Tas ir sevišķi svarīgi.

Teins un Bankfuts izslēja ragus.

-   Bet vai mums atliks laika atvadīties no viņa? jautāja Villova.

Dadzis brīdi raudzījās viņā ar ciešu skatienu.

-    Jā, viņš beidzot teica, bet jums jāpasteidzas, jo mēs dosimies ceļā pirms Larna stundas. Ziema nav tālu, un, ja kavēsimies, mums neizdosies tikt pāri Lielajam Kal­nam līdz pavasarim. Kurš zina, kas pa to laiku būs noticis Zemajās Zemēs?

Draugi pārmija skatienus, gandrīz juzdamies vainīgi. Neviens īsti nespēja ticēt, ka ceļojumam kopā ar Rannohu patiešām pienācis gals.

-   Villova, Dadzis teica, saproti, tev nav jānāk mums līdzi. Neviena cita no manām draudzenēm negrib to darīt. Ari tu vari palikt kopā ar baru un dzīvot drošībā.

Villovas acis pēkšņi iekvēlojās.

-   Dadzi, viņa ledaini teica, tu mani sauci Anlahā, un es atnācu pie tevis! Tagad tu esi mans pavēlnieks. Vai domā, ka es baidos no briesmām?

-    Un tu, Pepa? Dadzis jautāja.

-   Es palikšu kopā ar māsu, Pepa atbildēja, taču viņas skatiens bija pievērsts Bankfutam.

Kad Villova atrada Rannohu, viņš noskumis tupēja zālē savrup no citiem un gremoja. Pepa, Bankfuts un Teins jau bija atvadījušies, un Rannohs jutās ļoti nomākts. Viņš vēlreiz

mēģināja atrunāt draugus no gājiena uz dienvidiem, taču tam nebija panākumu.

-    Rannoh! Villova, pienākusi tuvāk, klusi pasauca.

Rannohs tūlīt pacēla galvu.

-    Villova!

-    Rannoh, es atnācu pateikt…

-        Es zinu, Rannohs pārtrauca viņu un piecēlās. Man gribētos tev kaut ko sacīt, lai…

-        Tas nav iespējams, Rannoh. Es esmu izlēmusi. Tagad mans pienākums ir palikt kopā ar draugiem un… ar Dadzi.

Rannohs sāpīgi pasmaidīja.

-    Dadzis ir skaists briedis, viņš teica.

-        Viņš ir drosmīgs, Villova vēsi atbildēja, cieši lūkoda­mās Rannohā, un viņam ir krietna sirds.

Rannohs pamāja ar galvu.

-         Bet arī tev ir krietna sirds, Rannoh, Villova pēkšņi iesaucās. Un ari tu biji drosmīgs! Es būtu palikusi kopā ar tevi, ja… ja vien tu…

Rannohs sāpīgi nodrebēja, taču neko neatbildēja.

-        Kāpēc tu nenāc ar mums, Rannoh? Mēs varētu kopā cīnīties pret Sgorru.

-       Ar Sgorru tik vienkārši nevar cīnīties, Rannohs atbil­dēja. Un es esmu noguris no mūžīgās cīnīšanās.

-    Bet viņiem ir vajadzīga tava palīdzība, Villova teica.

-    Arī Lerām ir vajadzīga mana palīdzība.

-        Jā, Lerām. Bet kas tev ir galvenais: Leras vai Herlas? Un Pravietojums?

-         Pravietojums ir nepatiess, Villova. To es tev daudz reižu esmu teicis.