Ugunsnesējs

Visi brieži nebija līdzīgās domās par to, ko vajadzētu darīt. Daudzas briežu govis un pat ievērojams skaits briežu piekrita Rannoham un neredzēja cerību uzvarēt cīņā ar Sgorru. Tā kā Vergu bari bija izklīdināti un brieži tikai nesen sākuši justies omulīgi savā brīvo Herlu dzīvē, daudzi nere­dzēja jēgu atkal doties briesmās. Bars sašķēlās, un, kamēr vecie un jaunie Izlūkotāji pārraudzīja apkārtējos kalnus, citi brieži ar cieņu noskatījās, kā Rannohs sarunājas ar Lerām un ārstē neveselos, un apmierināti māja ar galvu.

Pēc cīņas Ezera ielejā bija jāaprūpē daudz vairāk ievai­noto nekā iepriekš. Briežu brūces bija dziļas, un daudzas no tām sāka pūžņot. Rannohs sūtīja savus piekritējus lasīt lapas, no kurām viņi gatavoja ziedes un kompreses, lai brūces sadziedētu. Sākumā Izlūkotāji pretojās ārstēšanai, taču Rannoha pieskāriens bija tik maigs un vajadzība pēc dziednieka tik liela, ka tie negribīgi padevās un drīz vien jutās par to pateicīgi. Neviens briedis, kas bija atnācis no dienvidiem, negāja bojā no gūtajiem ievainojumiem.

Bet tad notika tas, kas uz laiku atbīdīja malā ne tikai domas par Sgorru un Zemajām Zemēm, bet arī par Pravie­tojumu. Sākās Anlaha laiks.

Brieži sāka cīnīties par draudzenēm, un vēso gaisu drīz vien pieskandēja tēviņu baurošana, kas raksturīga riesta laikam, un karotāju ragu klaudzoņa un klaboņa. Galvas vērsās cita pret citu primitīvākā un visaptverošākā sadur­smē nekā jebkura cīņa pret Sgorru. Daba atkal bangoja briežu asinis, vērsdama tos citu pret citu, pārbaudīdama to spēkus un aicinādama apliecināt sevi dzīves vislielākajā cīņā cīņā par saglabāšanos.

Kad Rannohs noskatījās uz iekarsušajiem briežiem, viņš dziļi sirdī juta nopietnas bažas, kas viņu bija mocījušas visu laiku kopš drūmās nakts starp Stāvajiem Akmeņiem. Hernes barā pavadītais laiks uz Rannohu patiešām bija atstājis dziļu iespaidu, un viņš joprojām pūlējās saprast, kāpēc tā noticis.

Viņš domāja, ka ir atradis atbildi uz šo jautājumu toreiz kalnā, kad skaidri saprata, ka nav Herne. Viņš arī domāja, ka ir atradis iespēju būt brīvam un dzīvot kā īstam Herlām. Bet, kad viņi ar baru bija atraduši mājvietu un mēģinājuši iekārtot dzīvi no jauna, Rannohs bija sapratis, ka vardar­bības tieksmes, kuras viņu tik ļoti bija biedējušas Hernes barā, kuras viņš bija manījis strāvojam no vilka žokļiem un kuras bija izjutis Baisajā gravā, mājo arī Herlas ciltī. Un viņā pašā.

Pirmoreiz viņš tās bija iepazinis, kad vēl dzīvoja kopā ar zēnu un viņam sāka augt pirmie ragi. Un viņš juta tās arī tagad, kad brieži grūstījās, badījās un cīnījās draudzeņu dēļ. Sirds dziļumos arī Rannohs juta vēlēšanos izmēģināt spēkus pret citu briedi, izcīnīt sev draudzenes un pāroties ar tām. Cīnīties par Villovu. Taču tagad viņš zināja, ka ir dziednieks, un gribēja palīdzēt citiem, nevis darīt tiem pāri. Un tas, ko viņš bija teicis Birrmagnuram par savām spējām, bija patiesība. Kad pienāca Anlaha laiks un asinis Rannohā sāka strauji riņķot, viņš juta, ka spējas dziedēt un saprast Leras kļūst miglainas un pagaist.

Rannohs daudz domāja par to visu, kā arī par Pravieto­jumu un neizpratnē purināja galvu. Apbrīnojami daudz tajā, šķiet, bija patiesības, un tikpat daudz, šķiet, bija neie­spējamā. Taču sirds dziļumos Rannohs juta iepriecinošu cerību: varbūt šis apjukums nozīmē, ka vārdi, ko Blaindvīds kādreiz bija sacījis briedēniem, nav ņemami nopietni. Jo gadu gaitā viņš arvien vairāk bija sācis domāt par kādu Pravietojuma rindu, kura viņam bija likusi nodrebēt: "Upuris būs liktens lemtā daļa."

Arī tagad viņš domāja par šiem vārdiem, un netālais bars viscaur dimdēja no briežu dobjajiem saucieniem, ar ko tie apliecināja gatavību sargāt izcīnītās draudzenes. Tad pēkšņi Rannohs pamanīja, ka pa garo zāli viņam tuvojas Birrmagnurs. Ziemeļbriedis izskatījās ļoti nopietns.

-    Beidzot es tevi atradu, viņš pienācis klusi teica.

-    Es meklēju ogas un zirgkastaņus, Rannohs atsaucās, cik moži vien spēdams.

-            Rannoh, Birrmagnurs viņu pārtrauca, pārējie lika man tevi sameklēt un pateikt. Viņi dodas projām.

-Kas?

-    Dadzis un Izlūkotāji. Viņi dodas uz dienvidiem.

-             Viņi ies bojā, Rannohs klusi sacīja. Vai tiešām to viņi vēlas?

-            Ari es iešu projām, Rannoh, Birrmagnurs teica, no­kāris galvu.

-    Tu, Birrmagnur? Tu iesi kopā ar viņiem?

Ziemeļbriedis papurināja galvu.

-    Nē, Rannoh, man ir laiks meklēt pašam savējos.

-    Bet kāpēc? Kāpēc tu negribi palikt kopā ar mums?

Birrmagnurs bridi klusēja, čāpstinādams žokļus.

-    Nu, kas tad ir? jautāja Rannohs.

-            Nav pareizi, ka viņi uzskata Dadzi par Bara valdnieku, mans draugs, Birrmagnurs teica.

-    Es ar viņu necīnīšos.

-    Un ar Sgorru arī ne?

-    Nē. Izlūkotāji Sgorram neko nevar padarīt.

Birrmagnurs pamāja ar galvu.

-             Man žēl tevis, Rannoh, viņš sacīja, skatīdamies uz balto ozollapas zīmi Rannoha pierē, bet ir vēl citi jaunumi. Villova ir padevusies Dadzim. Pievienojusies viņa harēmam.

Rannohs paskatījās uz veco draugu, bet neko neatbildēja.