Ugunsnesējs

Tomēr, piesteigušies tuvāk, viņi mazliet nomierinājās, jo svešie brieži ciešā pulciņā stāvēja bara vidū un šķita pavisam mierīgi sarunājamies ar tiem, kas bija sastājušies visapkārt. Viņu vidū bija arī Villova un Pepa, un turpat netālu stāvēja Brakena. Lejup pa nogāzi skriešus tuvojās Teins, un Rannohs, redzēdams, ka atnācējiem pretī stāv Dadzis, palēnināja soli.

-   Vai jūs esat sgorriešu pusē? viņš dzirdēja kādu briedi skaļi jautājam atnācējiem.

-     Nē! atsaucās balss, kurā jautās sāpes un pagurums. Mēs esam Izlūkotāji. Pēdējie Izlūkotāji Zemajās Zemēs!

Sauciens atbalsojās visā barā.

Iegājis bara vidū, Rannohs pustumsā redzēja, ka brieži nesen ir cīnījušies. Dažiem uz sāniem un kājām bija redza­mas dziļas brūces, citiem bija aplauzti ragi. Kažokus klāja sviedri un apkaltuši asiņu traipi.

-   Viņi mums uzbruka pirms diviem mēnešiem, pagu­rusi balss turpināja. Sgorrs ar saviem kalpiem. Viņu bija vairāki simti. Mums izdevās aizbēgt, bet viņi paņēma mūsu govis un telēnus. Kolkvars ir miris. Zemajās Zemēs ir iznīci­nāta pēdējā brīvības saliņa.

Tagad Rannohs pazina vairākus briežus no Ezera ielejas bara. Piegājis tuvāk runātājam, viņš redzēja, ka tas ir Brāns. Brānam tagad bija gandrīz desmit gadu, un druknā miesas būve liecināja par cienījamu vecumu, tomēr viņa ragi joprojām bija vareni un staltā stāja pauda tādu pašu lep­numu kā agrāk.

-   Ko mēs varētu darīt? Rannohs izdzirda Villovas balsi.

-    Pašlaik neko. Sgorrs ir apvienojis visus briežu barus. Starp viņiem ir iekļauti pat dambrieži un stirnu buki. Tomēr mēs nākam meklēt jūsu palīdzību.

-    Mūsu palīdzību?

-   Jā. Mēs gribam atrast Iezīmēto, kurš kādreiz kā brie­dēns ienāca mūsu barā. Stāsta, ka viņš neesot gājis bojā, bet aizceļojis uz Augsto Zemi, lai tur atbrīvotu Herlas. Stāsti par viņu ir izplatījušies pa visiem dienvidu apgabaliem. Runā, ka viņš protot dziedināt kaites un sarunāties ar Lerām. Tas ir Pravietojums!

Viss bars klausījās ar saspringtu uzmanību.

-    Nē, Brān! Rannohs pēkšņi teica. Tas nav Pravie­tojums.

-   Rannoh! Brāns līksmi iesaucās. Tātad tu tiešām esi dzīvs!

Ievainoto briežu skatieni pievērsās baltajai ozollapas zīmei uz Rannoha pieres.

-   Jā, es esmu dzīvs.

-   Tad tev mums jāpalīdz. Mēs bridi atpūtīsimies un pēc tam vedīsim Izlūkotājus uz dienvidiem.

-    Kādēļ? Rannohs klusi jautāja.

-    Kā tā kādēļ? Protams, tādēļ, lai cīnītos ar Sgorru!

-   Cīnīties, Rannohs teica, papurinādams galvu, vien­mēr tikai cīnīties! Cik pavisam ir jūsējo, Brān?

-    Pēc kaujas dzīvi ir palikuši četrdesmit astoņi brieži.

-      Tātad kopā ar mūsējiem, ieskaitot tos, kuru ragi vēl ir trausli kā satrunējis koks, varbūt sanāktu pāris simti. Cik lieli spēki ir Sgorram?

Brāns brīdi klusēja. Viņš saprata Rannoha neizteikto domu.

-       Es nezinu, briedis klusi atbildēja, nokāris ragaino galvu. Viņš ir savācis kopā visus briežus, ari stirnu bukus.

-      Tas nozīmē divus vai trīs tūkstošus Herlu vai varbūt vairāk?

Brāns pamāja ar galvu.

-      Un septiņus vai astoņus simtus labi apmācītu tēviņu, Rannohs teica, tādu, kas pieraduši karot.

Izlūkotāju vidū atskanēja neapmierināta murdoņa.

-      Bet tas taču nav svarīgi! Brāns, pēkšņi atplaukdams, iesaucās. Pravietojums! Ar mums būs Herne! Un ar mums būsi tu!

Apkārtējie brieži satraukti pauda piekrišanu ar dedzīgiem galvas mājieniem.

-       Nē, Brān! Rannohs iesaucās. Es nebūšu ar jums! Herlām nav mūžīgi jācīnās! Un es neesmu dzimis, lai pil­dītu kaut kādu muļķīgu pravietojumu! Es palikšu šeit kopā ar māti un mācīšu Herlām dzīvot citādi.

-    Bet Izlūkotāji? Brāns nesaprata.

-       Jūs esat laipni aicināti palikt pie mums, Rannohs vienkārši sacīja, un mēs palīdzēsim dziedēt jūsu ievai­nojumus.

-      Dziedēt ievainojumus? Brāns sašutis iesaucās. Lai mēs slēptos šeit kā vecas briežumātes, kamēr Sgorrs ver­dzina Herlas un nīdē Hernes garu? Tā nedrīkst rīkoties Izlūkotāji!

-        Vai tu esi aizmirsis, Rannohs salti noprasīja, ka Kolkvars kalpoja Sgorram? Ka tolaik, kad tas saskanēja ar jūsu mērķiem, jūsu drosmīgie Izlūkotāji atdeva Villovu,

manu māti un manus draugus sgorriešiem? Šira un citas briežumātes vēl šobrīd atrodas pie viņiem. Ja es jums varētu palīdzēt bet es to nevaru vai tev neliekas, ka viņas ciestu pirmās?

-     Šis notikums dzīvo mūsu atmiņā un vienmēr būs ne­dzēšams kauna traips ikvienam Izlūkotājam, Brāns ar rūgtumu atbildēja. Mēs jūs nodevām. Taču mēs bijām spiesti to darīt. Kolkvars apgalvoja, ka vienīgi tā mēs varot saglabāt Izlūkotājus Zemajās Zemēs. Tas bija viņa dzīves saturs. Jā, viņš izlikās kalpojam Sgorram, bet sirds dziļumos bija godīgs. Viņš mira varoņa nāvē.

-     Man prieks to dzirdēt, Rannohs atbildēja, un viņa balss skanēja vienaldzīgāk par vārdiem. Vai ari Tārns mira varoņa nāvē?

Brāns atkal nokāra galvu.

-    Tātad tu nenāksi mums palīgā, viņš nočukstēja.

-    Man ļoti žēl, Rannohs teica un šoreiz to teica no sirds.

-    Tad mēs esam pazuduši.

-     Nē! pēkšņi atskanēja dusmīga balss. Ja Rannohs neies jums palīgā, tad to darīšu es!