Ugunsnesējs

Bara vidū spēji ieskrēja Dadzis, un viņa acis, nikni zvēro­damas, ieurbās Rannohā.

-    Tu? Brāns pārsteigts paskatījās uz viņu.

Dadzis apstājies pagrieza ragus pret Villovu, apliecinā­dams viņai uzmanību.

-Ja vien spēšu, Dadzis atbildēja.

-    Bet vai bars tev sekos? Brāns šaubījās. Tu taču neesi valdnieks!

-     Mūsu baram nav valdnieka, Dadzis ar nepatiku sa­cīja, uzrunādams visus apkārtējos briežus, jo tā vien liekas, ka mūsu Izlūkotāju dzīslās rit nevis asinis, bet dīķa ūdens!

-    Nav valdnieka? Brāns brīnījās. Bet Rannohs…

-   Rannohs vairs nevada baru, Dadzis ledaini atbildēja. Viņam labāk patīk būt visu Leru vadonim nekā īstenam Herlam.

-    Dadzi, Rannohs klusi sacīja, tu nesaproti, ko rīmā. Tu nevari uzvarēt Sgorru. Viņš ir pārāk stiprs. Vai tu gribi vest baru drošā nāvē projām no Lielā Kalna?

-     Es gribu vest cīņā tos, kas vēlas man sekot, un, ja vajadzēs, mirt ar godu! Dadzis atcirta. Kā pieklājas Izlūkotājiem! Tu taču nāksi man līdzi, vai ne, Harg? Un jūs, Bankfut un Tein?

Abi draugi samulsuši novērsa skatienus.

-   Un tu, Birrmagnur, Dadzis turpināja, tu taču mums palīdzēsi, vai ne?

Ziemeļbriedis neatbildēja.

-    Ja tāds ir tavs plāns, Rannohs vēsi sacīja, tad es pret to iebilstu!

-    Beidzot! Dadzis iesaucās, strauji apsviezdamies ap­kārt. -Tātad tu cīnīsies ar mani, Rannoh! Noskaidrosim, kurš vada šo baru? Noskaidrosim, vai iesim Brānam palīgā vai ne?

Dadzis dobji iemaurojās. Viņš metās pretī Rannoham, un īsu brīdi abi brieži saspringa cīņas gatavībā, itin kā mērodami viens otra spēku. Ragi abiem bija vienlīdz vareni, un cīņa būtu līdzvērtīga. Taču Rannohs nepakustējās.

-    Tātad tu necīnīsies ar mani? Dadzis beidzot jautāja.

Rannohs vilcinājās. Pašlaik viņš cīnījās pats ar sevi.

-    Nē, es necīnīšos ar tevi, viņš klusi atbildēja un aiz­griezās.

-    Bet, Rannoh! Villova iesaucās.

Rannohs uzmeta Villovai sāpīgu skatienu. Viņš palūkojās uz Bankfutu un Teinu, un uz savu izbiedēto māti, kas stāvēja blakus ziemeļbriedim. Viss bars ar aizturētu elpu gaidīja viņa izšķirošo lēmumu gan līdzās stāvošie draugi, gan ievainotie atnācēji.

-      Es būšu kalnā, Bfān, viņš klusi sacīja. Ja kādam jāpalīdz sadziedēt ievainojumus, jūs mani atradīsiet tur.

Taču Brāns neatbildēja. Viņš raudzījās briedi ar saltu skatienu. Rannohs apstājās. Viņā lūkojās simtiem acu, un visu skatieni bija piekalti baltajai zīmei uz viņa pieres.

-    Ko īsti jūs gribat no manis? Rannohs spējā izmisumā iekliedzās.

Tad viņš skriešus metās pa garo zāli augšup kalnā.

Tajā brīdī ielejā ienāca divi brieži. Tie piesardzīgi palēni­nāja soli, redzēdami lielo briežu baru, kas pulcējās vien­kopus naksnīgajās ēnās. Viens bija jauns briežu tēviņš, otra tele ar ievainotu kāju. Viņi neredzēja, ka no dienvidu puses ielejā ienāk vēl trešais briedis. Tam bija jauna seja, neparasti spožas acis, un atšķirībā no daudziem līdzīgiem ciltsbrāļiem, piere tam nebija apzīmogota.

20 Sala

Pat viedu cilvēku skar varmācības skarbums, Pirms likteni viņš piepilda vai paveic lemto darbu.

Viljams Jeitss. "Balbena pakājē"

Lai šis biķeris iet man garām.

Mateja evaņģēlijs, 26, 39

Ne Dadzis, ne Brāns neko nevarēja uzsākt, iekams nebija sadzijušas Izlūkotāju brūces. Turklāt patiesībā viņiem nebija ne jausmas, ko likt pretī Sgorra Herlu varenībai. Tomēr nākamajās saulēs pēc sadursmes ar Rannohu daudzi brieži sāka uzlūkot Dadzi ar jaunu bijību, un, kaut gan nekas nebija atrisinājies līdz galam, daži savstarpējās sarunās pat sāka dēvēt viņu par valdnieku. Daudzās nākamo dienu Larna stundās viņš kopā ar Brānu kavējās savrup no bara un sprieda par briežu likteni Zemajās Zemēs.

Bankfuts un Teins to vēroja ar augošām bažām, un abi jutās tā, it kā viņus kāds plēstu uz pusēm. Kaut gan viņi no visas sirds bija uzticīgi Rannoham, abi tomēr juta, ka pie­nākums būtu palīdzēt Brānam un Izlūkotājiem. Neviens no viņiem neatzina Dadzi par Bara valdnieku, tomēr abi apbrī­noja viņa drosmi un bezgala lepojās ar savu Izlūkotāju kapteiņa stāvokli.

Birrmagnura stāvoklis likās vēl sarežģītāks. Viņš no sirds juta līdzi Brānam un pārējiem, un tas, ko ziemeļbriedis bija dzirdējis par Sgorru, viņu ļoti satrauca. Taču Birrmagnurs bija vecāks un piesardzīgāks par citiem, un, kaut gan Pra­vietojums viņu mulsināja ne mazāk kā visus pārējos, viņš saprata, ka Rannoham taisnība: ja viņi uzdrošinātos doties uz dienvidiem, viņus sagaidītu nepieveicams pārspēks. Par to Birrmagnurs bieži strīdējās ar citiem briežiem un jautāja, kāpēc tie negrib mierīgi dzīvot Lielā Kalna patvērumā pro­jām no Sgorra vai pat virzīties dziļāk Augstajā Zemē.

Tomēr vairāk par visiem pārējiem Rannoha draugiem cieta Villova. Viņa ļoti mīlēja Rannohu, taču nevarēja izprast, kas ar draugu noticis, turklāt viņu jau bija dziļi sarūgtinā­jusi Rannoha atteikšanās no Anlaha. Villova zināja, ka Ran­nohs cieš, tomēr negaidītā atteikšanās palīdzēt Izlūkotā­jiem bija smags trieciens. Saulēm ritot, Villova uzmanīgi vēroja Dadzi.