Ugunsnesējs

Ziemeļbriedis pamāja ar galvu. Kopš viņš bija nolēmis kādu laiku padzīvot kopā ar jauno draugu baru, viņš bija daudz un nopietni domājis par Rannohu un par ozollapas zīmi uz viņa pieres. Birrmagnurs jutās noraizējies par draugu. Ik pa laikam viņš dzirdēja Rannohu stāstām brie­žiem, ka Pravietojums nav patiesība un viņiem vajagot vienīgi dzīvot kā īstiem Herlām. Tomēr izskatījās, ka viņam pašam ir ļoti grūti dzīvot dabisku dzīvi.

-    Tu izskaties noguris, mans draugs, viņš klusi teica.

-       Laikam tiešām esmu noguris. Pēdējā laikā esmu redzējis dīvainus sapņus.

-    Par Hoernu?

-        Nē, par Sgorru. Un par kādu briedi mēnessgaismā uz kalna. Tie mani biedē, Birrmagnur.

Birrmagnurs norūcās.

-       Lielajā Kalnā ieradušies vēl vairāki brieži, kas aizbēguši no Sgorra. Viņu stāsti ir ļoti drūmi.

-        Es zinu, Rannohs skumīgi teica. Un cieš ne tikai Herlas vien. Visiem Lerām klājas ļoti grūti. Kas tikai tur

nav noticis! Ļoti gribētos viņiem palīdzēt… bet, kamēr Sgorrs aizliedzis tuvoties Augstajai Zemei, mēs vismaz esam drošībā.

Birrmagnura acīs parādījās savāds skatiens.

-      Zini, daži joprojām klusībā murmina Pravietojumu. Viņi domā, ka tu atbrīvosi Zemās Zemes. Un runā, ka tev jācīnās ar Sgorru.

-     Jācīnās! Rannohs iesprauslājās, un piepešā uguns viņa acīs pārsteidza Birrmagnuru. Jācīnās ar Sgorru, jācīnās ar Dadzi! Vai tiešām Herlas spēj domāt tikai par cīņām?

-     Droši vien tāpēc, ka tuvojas Anlaha laiks un brieži kļūst nemierīgi.

-    Anlaha laiks? Rannohs atkārtoja, skatīdamies tālumā, it kā cenzdamies kaut ko atcerēties. Ap viņiem jau biezēja krēsla.

-Jā, Rannoh. Vai tu to nejūti?

-     Jūtu, Rannohs klusi atbildēja. Tāpat kā Dadzis, Teins vai jebkurš cits. Bet es to ienīstu, Birrmagnur! Tas atsauc man atmiņā Hernes baru.

-     Bet, Rannoh, Birrmagnurs taujāja, vai tad tu ne­gribi kļūt par Izlūkotāju? Vai negribi pats savas draudzenes un savus briedēnus?

Rannohs pārlaida attālajam baram skumju skatienu. Viņš domāja par Villovu un skaudri izjuta viņas trūkumu.

-    Es nezinu, Birrmagnur, viņš atbildēja, papurinādams ragaino galvu. Zinu tikai to, ka nekad negribu kļūt tāds kā viņi tur, Hernes barā. Viņi pielūdza varmācību. Un sa­proti, kad pienāk Anlahs, es jūtu, ka tas kaut ko izdara ar mani. Es reizēm vairs nesaprotu Leru valodu.

-    Bet vai tad Anlahs nav dabiska parādība?

-      Birrmagnur, Rannohs ar piepešu apņēmību teica, nāc man līdzi! Es gribu tev kaut ko parādīt.

Rannohs pagriezās un veda ziemeļbriedi uz priekšu pa kalna kori. Pa garo zāli viņš aizrikšoja līdz vietai, ko daudz­kārt bija apmeklējis. Tas bija līdzenas zemes laukums, kas acīmredzot bijis dubļains, bet vasarā izžuvis, un tagad tā virskārta pletās sausa un saplaisājusi. Birrmagnurs strauji apstājās. Viņš juta nāsis ieplūstam nepatīkamu smaku un ar riebumu paskatījās lejup.

Laukuma vidū baltoja divi skeleti. Tie bija tīri noskrubi­nāti un gulēja zemē viens otram pretī. Birrmagnurs noelsās, ieraudzīdams starp abiem galvaskausiem divus pārus žuburotu ragu. Tie joprojām bija ieķērušies viens otrā.

-   Tie ir Skeins un Tannars, Rannohs skumīgi teica. Vai atceries viņus no Vergu bara? Tas notika pagājušajā gadā riesta laikā. Acīmredzot viņiem cīkstoties saķērās ragi un viņi tos nespēja atbrīvot. Tāpēc nomira badā.

-   Hoerna elpa, noteica Birrmagnurs, skumīgi pakratī­dams galvu.

-    Herne! Rannohs kaismīgi iesaucās. Vai tiešām tas ir Viņa ceļš, Birrmagnur? Vai tiešām Viņš gaida no mums kaut ko tādu? Visa šī cīnīšanās… Pasaulē ir briesmīgi daudz sāpju un ciešanu, Birrmagnur. Man šķiet, ja tāds Herne vispār ir, tad viņam jābūt briesmīgi cietsirdīgam. Vēl cietsirdīgākam par Sgorru. Pat cietsirdīgākam par cilvēku!

Ziemeļbriedis kādu laiku klusēja. Rannoha vārdi viņu bija dziļi aizkustinājuši.

-    Man ļoti žēl, Rannoh, viņš beidzot teica. Kaut es spētu tev palīdzēt!

Soļodami atpakaļ uz bara pusi, abi brieži klusēja. Vakars bija skaidrs, un debesīs kāpa spožs mēness sirpis. Kāpdami lejup pa austrumu puses nogāzi, viņi pēkšņi ieraudzīja, ka pretī skrien Bankfuts. Briedis izskatījās ļoti satraukts.

-    Rannoh, Birrmagnur, lai slavēts Herne, es jūs atradu! Jums steidzami jānāk šurp!

-    Kas noticis, Bankfut? jautāja Birrmagnurs.

-   H-h-herlas! Bankfuts izdvesa. Jaunais Izlūkotājs bija gandrīz pilnīgi ticis vaļā no stostlšanās, un tā atgriezās tikai tādos brīžos, kad viņš bija sevišķi uztraucies. Tikai t-t-tēviņi! Pavisam kādi četrdesmit. Nāk pa ieleju šurp!

-Jauni ieceļotāji Augstajā Zemē? Rannohs jautāja.

-    Nē, Rannoh. Viņi nāk no dienvidiem.

-   Sgorrieši! Rannohs izdvesa, un, kaut gan viņš nupat vēl bija paudis Birrmagnuram savu nepatiku pret varmā­cību un cīņām, viņā spēji uzbangoja Izlūkotāju asinis un viņš strauji metās norādītajā virzienā. Abi draugi pilnos auļos skrēja viņam līdzi.