Ugunsnesējs

-    Bet kā tad tu, Villova? Pepa jautāja. Tev ari ir laiks domāt par pārošanos. Mēs te dzīvojam jau divus gadus.

Villovas sejā parādījās mazliet skumja izteiksme. Ne viņa, ne Pepa vēl nebija pārojušās, kaut gan pirmajām radībām viņas jau bija itin vecas. Bars pamazām pielāgojās normālai dzīvei, taču neparastais ceļojums bija nopietni iedragājis viņu dabisko dzīves ritmu.

-    Ai, nē, diezin vai, Villova klusi atbildēja.

-    Bet reiz taču tas būs jādara. Pagājušajā Anlahā tev tik tikko izdevās izvairīties, un tu pati zini, cik Dadzis traks pēc tevis. Šogad viņš būs vēl neatlaidīgāks.

-    Dadzis? Villova nikni nosprauslojās. Es nekad ne­kļūšu draudzene Dadzim! Viņš ir ļoti pārvērties, Pepa. Kļuvis neizturami augstprātīgs.

-     Mēs visi esam pārvērtušies, Villova. Man šķiet, tas ir gluži dabiski. Dadzis tagad ir pieaudzis, un pagājušajā gadā pat Bankfuts piedalījās cīņās.

Villova pasmaidīja, domādama par veco draugu. Kaut gan Bankfuta ragi nevarēja mēroties ar Dadža vareno galvasrotu, tiem uz katra pamatzara bija pa piecām smailēm.

-    Izlūkotāju kapteinis, viņa lepni sacīja.

-    Man viņa ļoti pietrūkst, Villova, Pepa pēkšņi teica. Tas ir, Bankfuta. Man pietrūkst viņu visu. Buļļi un govis ir ļoti atsvešinājušies savā starpā.

-Jā, bet ari tas ir dabiski, Villova atbildēja. Tomēr ari man viņu pietrūkst.

Pepa ievēroja smeldzīgo izteiksmi māsas sejā.

-   Varbūt šajā Anlahā viņš cīnīsies par tevi, viņa klusi teica.

Villova papurināja galvu.

-   Nē. Viņš ir nošķīries no visa un visiem. Vienmēr uzturas tikai kalnos un ārstē Leras. Šķiet, ka bara notikumi viņu vispār neinteresē. Kāpēc lai šogad kaut kas mainītos? Un pagājušajā gadā bija tik sāpīgi viņu vērot, Pepa! Viņam tik ļoti nepatika buļļu cīniņi draudzeņu dēļ. Man gandrīz vai likās, ka viņam tas fiziski sāp. Ik pa brīdim viņš atkārtoja, lai tie izbeidzot. Stāstīja, ka jādzīvo mierā un draudzībā, un vai tad mēs neko neesot mācījušies no Hernes bara? Runāja par vilkiem un nezin ko vēl. Man šķiet, ka viss, kas notika tur, pie Stāvajiem Akmeņiem, atstāja uz viņu ļoti dziļu iespaidu. Kaut kā pārvērta viņu. Dadzis to mūžīgi atkārto. Un visu laiku ņirgājas par viņu.

-   Nevajag! Pepa iesaucās. Tas ir vienkārši briesmīgi, kā Dadzis pret viņu atļaujas izturēties!

-Jā, Villova piekrita. Bet man liekas, ka Dadzis jūtas viņā kaut kā dīvaini vīlies. Tu jau zini, cik Dadzis ir neatlai­dīgs, ja kaut ko ieņem galvā, un tagad viņš ir ieņēmis galvā, ka baram ir vajadzīgs valdnieks. Citādi mēs visi aiziešot postā.

-     Tas ir tāpēc, ka Dadzis pats grib kļūt par valdnieku. Mūžam tik lielīgi izrāda savus ragus!

-     Es ticu, ka viņš tiešām grib būt Bara valdnieks, bet man liekas, ne mazāk viņš grib, lai Rannohs cīnītos par šo godu. Atceries, kā viņš pagājušajā gadā mēģināja piedabūt Rannohu cīnīties, tikai Rannohs neparko neielaidās. Vien­kārši aizgāja prom kalnos.

Pepa atkal papurināja galvu.

-     Vai zini ko? Villova čukstus teica. Es viņam to pat lūdzu. Tas ir, Rannoham. Lūdzu, lai viņš cīnās par mani. Bet viņš atteicās.

No augšas briežu baru jau apmirdzēja vakarzvaigzne. Tā meta blāvus starus pār dvīnēm, Teinu un Hargu uz kalna nogāzes, kapteini Bankfutu, kas tupēja viršos, mielodamies pie kupla melleņu pudura, un kapteini Dadzi, kas stāvēja ielejas dienvidu galā, gremodams un raudzīdamies tālumā. Tā apmirdzēja arī vecu briežumāti vārdā Brakena, kas pie strauta kavējās pati savās nemierīgajās domās, un staltu briedi ar baltu ozollapas zīmi pierē, kurš kalnā sarunājās ar fazānu māti.

-    Mazajiem viss būs labi, Rannohs laipni sacīja fazānu mātei, tikai viņiem visu laiku jādod svaigs ūdens. Tagad atvaino, mani vēl gaida daudzi citi!

-    Paldies, Rannoh! fazānu māte atsaucās, strauji pacel­damās gaisā. Ja vien mēs varam tev kādreiz atdarīt…

Viņas vārdus pārtrauca cita balss briedim aiz muguras.

-    Tev ne mirkli nav atpūtas, Rannoh!

Rannohs aši pagriezās un, ieraugot runātāju, atplauka smaidā.

-     Birrmagnur! viņš iepriecināts teica. Man ir prieks tevi redzēt.

Tad Rannohs mirkli apklusa.

-    Bet es ceru, ka tev nav sliktu ziņu, viņš piebilda. Tu taču neesi ievainots vai slims?

-       Nē, mans draugs, ziemeļbriedis atbildēja, bet man būtu patīkami biežāk pabūt ar tevi kopā. Jau divus mēnešus gandrīz neesmu tevi redzējis.

-       Tā ir, Rannohs piekrita, bet man visu laiku ir daudz darba. It sevišķi tagad, kad šurp nāk tik daudzi Herlas no ziemeļiem.

-    Tev ir lieliskas spējas, Rannoh.

-        Tas nav nekas sevišķs, Rannohs steigšus atbildēja. Tikai ogas, lapas un ieklausīšanās katra vajadzībās. Tas nemaz nenāk no manis.

Ziemeļbriedis pacēla galvu, ļaudams to glāstīt vējam.

-    No Hoerna? viņš jautāja.

-        Varbūt. Bet mēs visi instinktīvi zinām, kas mums nāk par labu, Birrmagnur.