Ugunsnesējs

Vākt vajadzēja tikai noteiktu sugu augus. Tās bija triju veidu sēnes un piepes: savādas platcepuru sēnes, ko cilvēki mēdz saukt par lapiņu sēnēm, ar koši oranžām, balti pun­ktotām virspusēm; dīvainas dzeltenbālas piepes, kas izska­tījās kā gumijoti koraļļi, un trešās, kas bija visvērtīgākās un visgrūtāk atrodamas, baltas, vālēm līdzīgas sēnes, kas atgādināja burbuļainas putas un virspusē bija klātas tādiem kā asinssarkaniem diegiem. Vēl viņiem vajadzēja meklēt bāli violetos lavandas augus ar sīkām odziņām un tumši zaļus, pinkainus ķērpjus, kuru sprogotie zariņi atgādināja tritonu kājas.

Katru dienu, pat visbargākajos laika apstākļos, briežiem vajadzēja kāpt kalnā un cītīgi kārpīt sniegu, un pēc katras nogurdinošās dienas ap Larna stundu viņi barā kāpa lejup un devās uz pulcēšanās vietu, lai tur noliktu savu pieticīgo nesumu. Strādādami augu dienu bez apstājas, viņi jutās tik paguruši, ka brīžiem pat likās saprotami, kāpēc viņi nepretojas briedeņu kundzībai.

Tikmēr Rannohs centās noskaidrot pēc iespējas vairāk par Augsto Zemi. Harga zināšanas bija trūcīgas, jo viņš ne­kad nebija dzīvojis citur kā tikai pie sarkanās upes, tomēr radās iespaids, ka ziemeļu apgabalos šādu Vergu baru ir daudz un tie mājo uz ziemeļaustrumiem līdz pat ziemeļu jūrai. Bet Rannohs saprata vēl ko: paklausību briežos uztu­rēja ne tikai bailes no Hernes bara, bet ari ticība. Tas iz­skaidroja Laietas savādo sveicienu tikšanās brīdī.

Viņi to sauca par Hernes Cerību un, kaut gan ienīda Hernes baru un baidījās no tā, tomēr ticēja, ka šim baram ir kāds sens līgums ar Herni, kas kādu dienu piepildīsies. Viņi to sauca par Atnākšanas laiku un ticēja, ka tad visa Lielā Zeme apvienosies, visi Vergu bari piebiedrosies Hernes baram un tie Herlas, kas glabā ticību, pacelsies zvaigznēs.

Šādas sarunas viesa Rannohā savādas bažas, un, saulēm ritot citai aiz citas, viņš sāka atkal redzēt nelāgus sapņus, kādi bija rādījušies mazuļa gados. Viņš atcerējās ari to, ko par Pravietojuma nozīmi pie jūras bija teicis Rurls, un, domādams par Hernes baru un par to, ko var atklāt pats par sevi, ikreiz nodrebēja.

Kādu nakti ziemas beigās Rannohs redzēja sevišķi skaidru sapni. Viņš mēnesnīcā stāvēja ūdens klajuma malā, un ap galvu viņam čukstēdams riņķoja vējš.

-    Rannoh, vai gribi zināt, kas esi? vējš jautāja. Vai gribi sastapt Herni?

-Jā, Rannohs sapņaini atbildēja.

-    Tad ieskaties ūdenī, Rannoh!

Briedis sapnī paspēra soli uz priekšu un paraudzījās lejup.

Mēnessgaismā viņš ieraudzīja pretī lūkojamies pats savu seju.

Rannohs satrūcies pamodās un sāka nevaldāmi drebēt.

-    Nē, Rannohs nočukstēja, tā nevar būt patiesība! Nevar!

Draugiem Rannohs par saviem sapņiem neko nestāstīja, taču rada mierinājumu, sarunājoties ar Hargu par viņa savādo ticību. Kādu dienu Hargs ar Rannohu kalnā atkal risināja šādas sarunas. Laiks bija kļuvis siltāks, un sniegs palēnām sāka kust. Pēdējā laikā Rannohs arvien retāk re­dzēja Villovu un Pepu un tagad itin bieži palīdzēja Hargam darbā. Pēkšņi Hargs tramīgi paskatījās apkārt un sāka iztau­jāt Rannohu par Herni.

-   Bet tu taču tici Hernem, Rannoh, vai ne? viņš čukstus jautāja.

Rannohs pārstāja kārpīt sniegu.

-Jā, laikam gan, viņš atbildēja, kaut arī Lielajā Kalnā es viņu nesastapu.

Hargs paskatījās uz viņu tā, it kā nupat būtu ieraudzījis spoku.

-    Tu esi bijis Lielajā Kalnā? viņš izdvesa.

Rannohs pamāja ar galvu.

-    Bet, ja to uzzinātu viņi, tā tev būtu droša nāve! Hargs teica.

-     Tātad viņi to nedrīkst uzzināt, Rannohs vienkārši atbildēja.

Hargs kādu laiku klusēja. Viņš izskatījās bēdīgs.

-    Man gribētos kādreiz uzkāpt Lielajā Kalnā, pēc brīža viņš klusi sacīja, kaut vai pirms nāves.

-    Kāpēc tad tu to nedari?

-Tas ir aizliegts. Es nekad nedrīkstu iet projām no sarka­nās upes. Tāda ir viņu pavēle.

Rannohu pārņēma spējas dusmas. Viņš piecirta kāju pie zemes un atmeta ragus.

-    Harg! viņš iesaucās. Vai tu nekad neesi domājis par bēgšanu?

Hargs pievērsa skumīgu skatienu sniegotajam tīrelim.

-     Kā lai es to varētu? viņš nomurmināja. Man nav ragu, un ārpusē Herlām visur draud briesmas. Un Hernes bars tikpat mani dabūtu rokā.

-    Bet vai tev nekad nav gribējies būt brīvam?

-     Brīvi mēs kļūsim Atnākšanas laikā, Hargs nešaubī­damies atbildēja. Tad, kad pacelsimies augšup, lai klejotu starp zvaigznēm.

-    Nē, Rannohs atbildēja. Es domāju: būt brīvam brie­dim Lielajā Zemē. Brīvi skraidīt pa kalniem un dzert pie ezera vai strauta. Brīvi vārtīties vēsā zemē, grauzt viršus un irbulenes un brīvi skriet pakaļ vējam, ja tev tā sagribas.

Harga acis pārsteigumā bija iepletušās platas jo platas.

-    Un nekad vairs nevākt ogas un piepes?

-    Nekad.

-    Kā tie Izlūkotāji, par kuriem tu man stāstīji?

-Jā, kā Izlūkotāji, Harg. Tikai Izlūkotājiem brīvība ir cieši saistīta vēl ar ko citu: ar pienākumu aizsargāt savu baru.

-    Tad jau viņi ir tādi paši vergi kā mēs, Hargs teica.