Ugunsnesējs

-    Hm, nu jau būs kādi seši gadi.

-    Seši gadi? Un kopš tā laika tu vairs neesi pārojusies?

-    Nē, Sepa gandrīz skumīgi atbildēja.

-    Bet kāpēc? Pepa nesaprata.

-    Mūsu barā ir daudz govju, kas pārojas vairāk nekā vienu reizi, un pēc tam viņām dzimst skaistas meitas vai stipri, strādīgi dēli, taču vienmēr pastāv risks… nu, jūs jau zināt…

-    Nē, mēs nezinām, Pepa teica.

-    Man nebūtu nekas pretī laist pasaulē dēlu, bet… -Bet?

-    Bet, ja piedzimst dēls, tu vienmēr esi pakļauta riskam. Var gadīties, ka viņu izvēlas, un maziņi viņi ir tik mīļi… Pēc tam viņu ļoti pietrūkst.

Villova nopietni paskatījās uz māsu.

-     Vienmēr var notikt tā, ka tu kļūsti nelaimīga. Ir jau labi, ja pārējais bars palīdz ar ēdamo, Sepa turpināja. Kamēr tu zīdi mazo, viņi sanes tik daudz, ka var pārbaroties. Bet beigu beigās visa tā neziņa un gaidīšana kļūst ļoti grūta.

-   Tātad viņi ņem projām tikai bullēnus? Villova jautāja.

-    Protams.

-    Vai viņi izvēlējās ari tavu mazuli? Pepa klusi vaicāja. Sepa pamāja ar galvu un, kaut gan viņas seja atkal bija

kļuvusi ļoti skumja, acis pauda dīvainu samulsumu.

-   Un kas ar viņiem notiek pēc tam? Villova klusi jautāja.

-            To neviens īsti nezina, Sepa atbildēja, un tad viņas sejā atgriezās možums. Bet Laieta saka: viņi tiekot lielā godā.

Iedamas lejup no kalna uz Brakenas pusi, dvīnes domīgi klusēja.

Larna stunda jau labu bridi bija garām, un debesīs mir­dzēja jauns mēness. Rannohs kopā ar pārējiem grauza at­rastos stiebrus, un piepeši Bankfuts pacēla galvu. No vēja puses viņiem tuvojās kāds briedis, un drīz draugi redzēja, ka tā ir Villova. Viņa izskatījās ļoti nopietna un acīmre­dzami centās palikt nemanāma.

-            Es jūs tomēr atradu! pienākusi tuvāk, viņa čukstus teica. Man vajadzēja mest līkumu pa visu ieleju, lai mani neredzētu.

-    Kas noticis, Villova? Rannohs jautāja.

-            Nekas. Bet viņām nepatīk, ja govis sarunājas ar buļļiem. Tas neesot dabiski, viņas saka.

Rannohs pamāja ar galvu un pievērsa savādu skatienu sarkanajai upei.

-    Ko jūs uzzinājāt? viņš jautāja.

-             Daudzko. Šajā ielejā ir apmēram deviņdesmit briežu. Mājvietas ozola viņiem nav, bet briežu govis reizēm pulcējas tur, tā dēvētajā sapulču laukumā. Tā ir vieta, kurp buļļi nes ogas un sēnes, ko salasījuši barības krājumiem. Un tur ierodas ari tie, kam pienācis laiks paņemt savu daļu.

-    Tas ir, jaunos briedēnus?

Villova drūmi pamāja ar galvu.

-            Un mēs uzzinājām vēl kaut ko, viņa teica. Viņi ņem līdzi tikai vīriešu kārtas briedēnus.

-   Un ko jūs uzzinājāt par Hernes baru? jautāja Rannohs.

-            Tikai kādu mazumiņu. Es negribēju būt pārāk neatlai­dīga, lai Laietai un pārējām nerastos aizdomas. Man nez

kāpēc negribas, lai viņas uzzinātu, ka mēs gribam uzmeklēt Hernes baru.

-     Manuprāt, tikpat nav jēgas viņām to jautāt, sacīja Rannohs. Hargs teica, ka to esot aizliegts zināt. Vienīgais, ko varam darīt, ir nogaidīt, līdz viņi atkal atnāk pēc brie­dēniem, un tad sekot, kā ieteica Birrmagnurs. Tikmēr izmantosim visas iespējas kaut ko vairāk uzzināt par Augsto Zemi. Varbūt mums pat izdodas ar kādu sadraudzēties. Draugi mums būs ļoti vajadzīgi, ja nākotnē gribēsim izvei­dot paši savu baru.

Villova pamāja ar galvu.

-      Tagad es iešu atpakaļ pie Pepas un Brakenas, viņa teica. Pepai te nepavisam nepatīk. Centīšos atskriet pie jums, cik bieži iespējams.

-    Labi, sacīja Rannohs.

-     Un vēl, Rannoh, Villova, pagriezdamās uz promiešanu, smaidot uzsauca, centies nepārstrādāties!

Tā nu viņi palika pavadīt ziemu kopā ar Vergu baru pie sarkanās upes, un, kaut gan no Brakenas nekādu palīdzību nevarēja gaidīt, Villova un Pepa darīja visu, lai dabūtu savā pusē dažas no govīm, bet pārējie centās sadraudzēties ar buļļiem.

Drīz viņi pārliecinājās, ka šī bara paražas patiešām ir ļoti dīvainas. Ja Hernes bars uzskatīja viņus par vergiem, tad briežu govis pret saviem buļļiem izturējās vēl sliktāk nekā pret vergiem. Briežu tēviņiem vajadzēja paveikt visus darbus un nemitīgi vākt ēdamo, un, ja kāds uzdrošinājās žēloties, govis to bargi sodīja spārdīja kājām un badīja savām bezragu galvām. Taču brieži parasti neizrādīja ne­kādu pretestību un izturējās padevīgi kā jēri.

Tas satrieca draugus, it sevišķi Dadzi, bet, kad vien viņi mēģināja izvaicāt briežus un uzzināt, kāpēc tie necīnās pretī, tie atkratījās, teikdami, ka tā vienmēr ir bijis un tāda ir dabiskā dzīves kārtība, gluži tāpat kā Hernes Dzīvesziņa.

Rannohs mēģināja noskaidrot, kam domātas ogas un piepes, ko viņi visu laiku vāca, taču neviens no vergiem to īsti nezināja. Viņi varēja pateikt vienīgi to, ka Hernes bars izmanto tās kādai noslēpumainai vajadzībai un ka līdz lai­kam, kad tie ierodas pēc briedēniem, jābūt savāktiem pēc iespējas lielākiem krājumiem.