Ugunsnesējs

-   Bet es varētu jūs aizvest līdz Vergu baram, Birrmag­nurs piedāvājās. Un, kad viņi ieradīsies paņemt briedē­nus, jūs varat viņiem sekot. Ja patiešām esat apņēmušies viņus atrast.

-    Vai tu būtu ar mieru to darīt? Rannohs jautāja.

Birrmagnurs bridi kavējās domās, tad lēni pamāja ar

galvu.

-Jā. Tas neprasīs daudz laika, un man ir patīkami atkal būt kopā ar citiem. Bet es aizvedīšu jūs tikai līdz ielejas malai, un pēc tam man būs jāiet pašam savās gaitās. Man jātiek līdz jūras krastam, un jūsu zemes Herlas mani ir nogurdinājuši. Viņi visi šķiet zaudējuši saprašanu.

Tā nu brieži vienojās, un Rannohs kopā ar pārējiem sava jaunā drauga ziemeļbrieža vadībā sāka kāpt lejup no Lielā Kalna. Ejot pa sniegoto nogāzi un redzot, ka aiz muguras virs kalna virsotnes atkal melnē smagi, drūmi padebeši, Rannohs sāka iztaujāt ziemeļbriedi.

Viņš uzzināja, ka Birrmagnurs atceļojis uz Lielo Zemi pirms divām vasarām vienā no izdobtajiem kokiem, par kuriem viņam bija stāstījis Rurls. Ceļojums bijis grūts, un vairāki Birrmagnura biedri ceļā nomiruši. Bet, kad tie sa­snieguši cietzemi kā Rannohs saprata, kaut kur rietumu pusē -, dzīvi bijuši vēl divdesmit septiņi ziemeļbrieži. Tie izvesti krastā un sadzīti plašā aplokā, kur cilvēki nākuši viņus apbrīnot un jūsmot par viņu neparastajiem ragiem un biezajiem, pinkainajiem kažokiem. Pēc tam ziemeļu vīri, kas bija sagūstījuši Birrmagnuru viņa ziemeļu mājvietas ledainajos plašumos, piepildījuši savus grebtos kokus ar cilvēku ēdienu un izdobtiem celmiem, kuros saliets sarkans ūdens, un aizbraukuši atpakaļ.

Rannohs klusēdams klausījās Birrmagnura stāstā un do­māja par laiku, ko pats bija pavadījis kopā ar zēnu. Taču viņš domāja arī par to, ko Rurls teicis par ziemeļzemju vīriem un viņu valdnieku, un par asinsizliešanu, kas sagai­dāma Lielajā Zemē.

Birrmagnurs nodzīvojis slēgtajā aplokā vienu vasaru un vienu ziemu, un, kad Rannohs taujāja, kā viņš juties un ko domā par cilvēkiem, ziemeļbriedis paraustīja plecus un atbildēja, ka viņa zemē cilvēki un ziemeļbrieži nereti dzīvo­jot kopā. Kaut gan Birrmagnurs lepni pavēstīja, ka esot dzimis brīvs klejotājs, daudzi no viņa cilts dzīvojot lielos baros, ko pieskatot par lapiem dēvēti cilvēki. Ziemeļbrieži vadājot tos pāri sniegiem, un no viņiem esot pilnīgi atkarīga cilvēku dzīve un dzīvība. Cilvēki lietojot viņu pienu, valkājot viņu kažokus un gatavojot no ragiem dažādus rīkus. Brie­žiem esot pat jāvelk koka gabali, kuros cilvēki sēžot iekšā un braucot. Šādas Birrmagnura aprakstītas attiecības ar cilvēkiem Rannoham likās dabiskākas, tomēr viņš atcerējās briežu parku un noskurinājās.

Birrmagnurs pastāstīja, kā vienu dienu uznākusi vētra un sagāzusi daļu no koka sētas, kas iejozusi viņu aploku, un ziemeļbrieži aizbēguši. Visi ne, jo daži jau bijuši pārāk pieradināti. Tomēr pārējos Birrmagnurs pierunājis bēgt kopā ar viņu, un tie devušies uz ziemeļiem. Drīz pēc tam viņiem uzbrukuši vilki. Divi brieži nogalināti, un Birrmag­nurs nošķirts no savējiem. Vairākas saules viņš klejojis, tos meklēdams, taču atrast nav izdevies, un beidzot viņš devies uz austrumiem, cik vien iespējams vairīdamies no jebkā­dām cilvēku atstātām pēdām un visu laiku domādams, kā nokļūt atpakaļ mājās. Divus mēnešus viņš klīdis viens, tad sastapis Vergu baru un piebiedrojies tam.

Rannohs drīz saprata, ka no šī savādā brieža var gūt vērtīgas mācības, jo Birrmagnurs zināja daudz. Viņš zināja par jūru, kalniem, upēm un ūdenskritumiem. Viņš zināja par ziemas un vasaras ganībām un par vētras garu. Bet visvairāk viņš zināja par sniegu. Rannohs uzzināja, ka ziemeļbriežu zemē sniegam esot piecpadsmit dažādi nosaukumi. Bir­rmagnurs viņam pastāstīja, kā pazīt sniega tuvošanos un kā paredzēt, cik ilgi snigs. Kā izvairīties no dziļām kupenām un kā vislabāk atrast barību. Kā baisajās sniega vētrās, kas brāžas pāri ziemeļu zemēm, ziemeļbrieži izdzīvo, izrokot sniegā seklas ieplakas un guļot tur, cieši saspiedušies kopā, līdz vētra esot galā.

Ziemeļbrieža stāsti atstāja dziļu iespaidu uz Rannohu, un viņa sajūsma pārvērtās apbrīnā, kad vienu sauli pēc nokāpšanas no Lielā Kalna nokrita viens no Birrmagnura lielajiem ragiem. Pēc nākamās saules nokrita ari otrs rags, un dzīvnieks izskatījās vēl neparastāks nekā iepriekš. Kad Rannohs izteica izbrīnu par to, ka viņš met ragus ziemā, Birrmagnurs tikai rāmi paraustīja plecus un paskaidroja, ka ziemeļbrieži vienmēr metot ragus ziemā un patiesībā viņš brīnoties, kāpēc ragi nokrituši tik vēlu. Acīmredzot parasti ragu mešana notika tūlīt pēc pārošanās laika, pašā ziemas sākumā, bet dzīvē bez govju klātbūtnes šī norise bija aizkavējusies.

Rannohs savukārt sāka stāstīt Birrmagnuram visu, kas noticis ar viņiem neskaitāmo sauļu laikā kopš aizbēgšanas no Mājvietas bara. Kad viņš izstāstīja par ozollapas zīmi un Pravietojumu, Birrmagnurs nesmējās, kā Rannohs bija bažījies, tikai nopietni pakratīja galvu un cieši aplūkoja zīmi uz brieža pieres.

Tad tāpēc tu gribi iepazīties ar šo baru? viņš čukstus jautāja.

Rannohs pamāja ar galvu.