Ugunsnesējs

-    Es esmu ziemeļbriedis, viņš rāmi paskaidroja.

-            Ziemeļbriedis? Rannohs iesaucās, juzdamies gandrīz tikpat pārsteigts kā tad, ja tas būtu Herne. Rannohs bija dzirdējis stāstus par ziemeļbriežiem, bet nekad nebija tos sastapis, tāpēc bija iedomājies, ka tie pastāv tikai nostāstos.

-   Jā, tieši tā. Un kas esi tu?

-    Mani sauc Rannohs.

-             Priecājos iepazīties ar tevi, Rannoh, ziemeļbriedis pieklājīgi sacīja.

-    Es tāpat. Bet saki, ko tu dari tik augstu Lielajā Kalnā?

-   Pirms tavas parādīšanās es meklēju kaut ko graužamu.

-    Graužamu? Te, augšā? Bet vētra?

-            Tā bija nejauka, bet tur, kur es dzīvoju agrāk, pie tāda laika ir pierasts.

-    Un kur tu dzīvoji agrāk?

-           Aiz ziemeļu jūrām. Ziemeļbrieži sauc to vietu par Droogroot, un tas nozīmē "Ziemeļu sniega zeme".

-              Tu esi nokļuvis šeit pāri jūrām? Bet kā? Rannohs jautāja, pārsteigts vēl vairāk nekā iepriekš.

-             Tas ir garš stāsts, ziemeļbriedis diezgan skumīgi atbildēja. Es atceļoju kopā ar cilvēkiem viņu izdobtajos kokos un tagad cenšos tikt atpakaļ mājās.

-             Tu esi bijis kopā ar cilvēkiem? Rannohs izbrīnījies noprasīja.

-Jā, ziemeļbriedis nevērīgi atmeta.

-    Vai tu esi viens?

-            Tagad jā. Mani jau sen nošķīra no citiem. Mēs bijām septiņi brieži un divdesmit govis. Visvairāk man pietrūkst gotiņu, bet es šaubos, vai jebkad vairs redzēšu viņu ragus.

Rannohs paspēra soli uz priekšu un piešķieba galvu.

-    Viņu ragus?

Ziemeļbriedis sērīgi pamāja ar galvu.

-    Tas ir… vai tu gribi teikt, ka jūsu govīm ir ragi?

-Jā, protams, ziemeļbriedis atbildēja.

-    Šķiet, ka man vēl daudzkas jāmācās, Rannohs, grozī­dams galvu, noteica pie sevis.

Tad Birrmagnurs pagrieza vareno galvu uz rietumu pusi un ierūcās. Pāri sniega klajumam uz viņu pusi nāca Villova, Teins un pārējie. Brieži tuvojās piesardzīgi, plati ieplestām acīm, visu laiku ošņādami gaisu.

-    Esiet mierīgi! Rannohs iesaucās. No viņa nav jābai­dās! Viņu sauc Birrmagnurs. Viņš ir ziemeļbriedis.

Teins paskatījās uz Rannohu tā, it kā viņš nupat būtu nozadzis burvju ragus. Cits pēc cita draugi pienāca klāt un nopētīja ziemeļbriedi no galvas līdz kājām. Viņi lēni apgāja tam apkārt, apostīja, un pēc tam jaunie brieži, kā tiem parasts, pieklaudzināja tam pie ragiem. Birrmagnurs visu to pieļāva ar iecietīgi tēvišķu piekāpību un, kad tas bija galā, kādu laiku atkal tvēra un košļāja gaisu, kamēr atnācēji skatījās, īsti nesaprazdami, ko teikt.

-    Kurp jūs ejat? Birrmagnurs beidzot jautāja.

-    Uz ziemeļiem, uz Augsto Zemi, Rannohs teica. Es meklēju briežu baru, kas dzīvo te kaut kur tuvumā. Hernes baru.

-    Mēs viņus meklējam, Villova izlaboja.

Birrmagnurs pārstāja čāpstināt žokļus un ar interesi no­pētīja Rannohu.

-    Kāpēc jūs gribat viņus atrast? ziemeļbriedis piesar­dzīgi jautāja.

-    Arī tas ir garš stāsts, Rannohs atbildēja. Vai tu kaut ko zini par viņiem?

-    0, jā! Ziemeļbriedis nopietni pamāja ar galvu. Par viņiem zina visi Herlas, kas ienākuši Augstajā Zemē, jo viņi šeit valda pār Herlām. Tā vienmēr ir bijis.

-    Vai tu esi viņus redzējis? Rannohs jautāja.

-     Dažus esmu. Bet viņu baru ne. Un, patiesību sakot, nemaz negribu redzēt.

-    Kāpēc ne?

-             No viņiem ir jāsargas, Birrmagnurs nopietni atbil­dēja, jo viņiem ir tumši paradumi.

-    Pastāsti!

-            Es zinu tikai to, ko man stāstījuši citi, Birrmagnurs izvairīgi teica, kad vispār uzdrīkstējušies par to runāt.

-    Citi?

-            Jā, kāds bars tepat netālu ielejā, uz austrumiem no sarkanās upes. Kad tikko ierados Augstajā Zemē, es kādu laiku dzīvoju kopā ar viņiem. Viņi sauc sevi par Vergu baru.

Brieži pārsteigti paskatījās uz Birrmagnuru.

-              Viņi kalpo Hernes baram, Birrmagnurs turpināja. Vāc viņiem ogas un īpašas piepes, un Hernes bars par to ļauj viņiem dzīvot pie sarkanās upes. Laiku pa laikam brieži no Hernes bara atnāk un savāc viņu mazuļus. Tos viņi nekad vairs nedabū redzēt.

Draugu pārsteigums pamazām pārtapa šausmās.

-              Kāpēc viņiem vajadzīgi citu mazuļi? Villova klusi jautāja.

-    Neviens nezina, bet par to klīst visādas baumas.

-            Bet kā tad Vergu bars var turpināties, ja viņu mazuļus ņem projām? Rannohs nesaprata.

-             Daudzus viņi neņem. Varbūt divus vai trīs gadā. Jo Augstajā Zemē dzīvo vēl citi Vergu bari.

-    Bet kāpēc tie necīnās pretī? pēkšņi jautāja Dadzis.

-             Man šķiet, viņi ir aizmirsuši, ko nozīmē cīnīties, Birrmagnurs atbildēja. Hernes bars ir valdījis kopš sense­niem laikiem un vēl pirms tam, tāpēc citādu dzīvi viņi nemaz nepazīst.

Rannohs palūkojās pāri Lielajam Kalnam. Viņa sirds pēk­šņi bija kļuvusi ļoti smaga. Sirds dziļumos viņš bija cerējis, ka Augstajā Zemē Herlas varbūt ir brīvi no tāda ļaunuma, ko pa malu malām sēj Sgorrs. Taču tagad likās, ka apkārt melnē vēl biezāka tumsa.

-     Vai vari man pateikt, kā lai atrodu šo baru? viņš jautāja.

-   Nē, mans draugs, ziemeļbriedis atbildēja. Es zinu, ka viņi nav tālu. Kaut kur aiz augstā tīreļa. Bet aizvest turp es jūs nevaru.

Rannohs izskatījās vīlies.