Ugunsnesējs

Rannohs metās skriet, un viņa sirdi pildīja piepešas gaidas un cerības. Pārējie bija jau aizskrējuši tālāk, un, no­kļuvis blakus Villovai, viņš pamanīja, ka brieži izturas ļoti klusi. Rannohs paskatījās turp, kur lūkojās viņi, un jaunā brieža sirds sāka strauji dauzīties. Kalna virsotne bija labi pārskatāma. Bet, ja viņi bija gaidījuši, ka ieraudzīs Herni, tā bija maldīga iedoma. Tur nebija neviena.

Acu priekšā pletās mirgojoša skotu zeme, kalni un ielejas, kas neskaidri baltoja acu priekšā kā milzu mākoņi. Pret skaidrajām, zilajām debesīm skats atklājās daudzu jūdžu tālumā. Taču tas, ko brieži redzēja, sēja viņu sirdīs jautāju­mus. Neviens īsti nebija zinājis, ko gaidīt, tomēr pēc Teina stāstiem Augstā Zeme visiem saistījās ar Herni un mežu. Turpretī tagad, raugoties uz ziemeļiem, viņi neredzēja pla­šus mežus, tikai drūmus, kailus kalnus, kuru apveidi cēlās un krita, un klajus tīreļus, ko vietvietām pārtrauca lieli ezeri un upes.

Dadzis ierunājās pirmais.

-     Nu, kur tad ir Hernes mežs, Tein? Kur ir tā vieta, kur visi brieži var justies drošībā? Šī zeme izskatās bīstamāka par visām citām vietām, ko jebkad esmu redzējis. Skat, kāds te atklāts klajums!

-     Tas bija tikai nostāsts, Teins vēsi atbildēja, tomēr sirds dziļumos arī viņš jutās noraizējies.

-    T-t-te mēs nevaram palikt, sacīja Bankfuts.

Viņš lūkojās uz rietumiem, un pārējie saprata, ko viņš ar to domā. Tur brieda lieli, smagi sniega mākoņi. Laiks atkal dzīrās mainīties.

-     Mums jāsteidzas pa otru pusi lejā, cik ātri vien iespē­jams! Teins teica.

Viņš paskatījās uz Rannohu, un tas piekrītoši pamāja ar galvu. Teins devās pa priekšu, un pārējie brieži aiz viņa sāka kāpt lejup. Tikai Rannohs vēl kavējās, un Villova stāvēja viņam blakus.

-    Nāc, Rannoh, mums laiks iet tālāk! viņa skubināja.

-     Ej, Villova! Es gribu brīdi pabūt te augšā viens. Varbūt Viņš parādīsies, ja būšu viens pats. Neraizējies, es drīz jums piebiedrošos!

Villova pamāja un aizskrēja līdzi pārējiem briežiem. Ran­nohs palika Lielā Kalna virsotnē viens un izjuta smagu vilšanos. No sirds dziļumiem viņam izlauzās dobjš sauciens.

-     Herne! Rannohs iesaucās. Kur tu esi, Herne? Es cerēju sastapt tevi šeit. Vai tiešām tu dzīvo tikai sapņos?

Taču vienīgā atbilde briedim bija sāpīgs, visaptverošs klusums.

Rannohs pagājās dažus soļus uz priekšu, tad sāka skriet. Bet skrienot viņu savā varā pēkšņi pārņēma kāds neizpro­tams spēks. Rannoha acis bija plati atvērtas, tomēr viņš zem kājām vairs neredzēja sniegu. Viņš piepeši itin kā pār­redzēja visu Augsto Zemi un tās tīreļus neskaitāmu jūdžu tālumā. Viņš redzēja tajos brīvi klejojam savvaļas briežu barus. Tad acu priekšā iznira sapņu tēli, un, kaut gan Ran­nohs zināja, ka nav aizmidzis, tie bija skaidrāki par skaidru dienasgaismu.

-    Mežs. Mežs vienmēr ir kopā ar tevi! viņš izdzirdēja pats savu balsi, un šajā saucienā skanēja gandarījuma gaviles.

Rannohs skrēja tālāk savā nomoda sapnī, un viņa acis pamazām aizmiglojās. Kad tās atkal noskaidrojās, viņš ieraudzīja kaut ko tādu, kas skurbināja visus jutekļus.

Viņa acu priekšā sniegā stāvēja milzīgs briedis.

Tas bija lielāks par pieaugušu briedi, un tā ragi zarojās augstu virs savādās galvas. Bet tie nebija līdzīgi nekādiem šīs pasaules briežu ragiem. Priekšā uz pieres taisni slējās divas resnas smailes, un virs dīvainajiem, platajiem ledus žuburiem pacēlās gari, izlocīti ragi, kas pārtapa varenos gala vainagos. Dzīvnieka seju gandrīz viscaur klāja bieza spalva, zem purna viļņoja varenas, baltas krēpes, un kāju pēdas bija melnas. Rannohs apstājās, iepleta acis, un viņam aizrāvās elpa, aptverot, ka tā nav nekāda vīzija, bet tikpat reāla esamība kā kalns, sniegs un saltais gaiss.

-     Herne! Rannohs izdvesa. Herne! Beidzot tu esi atnācis!

16 Birrmagnurs

Un lapas pēkšņi zaudē dzīvo spēku.

Filips Larkins

Kad Rannohs satraukts tuvojās briežu dievam, tas nolaida lejup lielo, pinkaino galvu un izdvesa dobju, zemu rūcienu, kas šķita satricinām visu kalnu. Rannohs sastinga kā pārakmeņojies.

-    Herne! viņš vēlreiz nočukstēja.

To dzirdēdams, dīvainais rēgs pastiepa purnu uz priekšu un šķita tveram žokļos gaisu. Biezās, platās lūpas nodre­bēja, un Rannohs ar šausmām un pārsteigumu aptvēra, ka dievs smejas.

-      Kāpēc tu sauc mani par Hoernu? parādība pēkšņi jautāja savādā, dziedošā balsī.

Ārkārtīgi apmulsis, Rannohs raudzījās pretī plati ieples­tām acīm.

-    Tāpēc, ka es domāju… es domāju, ka tu…

-     Es saprotu, ko tu par mani domāji! dzīvnieks gul­dzoši pasmējās, ar lūpām joprojām tverdams gaisu. Tas man ir liels gandarījums. Taču tu maldies. Mani sauc Birrmagnurs. Man ir miesa un asinis šķiet, tāpat kā tev.

-    Jā. Tagad es to redzu, Rannohs, bezgala apmulsis, atbildēja. Bet kas tu esi? Tas ir, es negribu tevi aizvainot, tu izskaties pēc brieža, bet… ja drīkstu tā sacīt, pēc ļoti savāda brieža.

-    To pašu es varētu teikt par tevi, dzīvnieks lēni atbil­dēja, tverdams un košļādams gaisu, it kā gremotu pats savas domas. Viņa seja joprojām pauda lielu uzjautrinājumu.