Ugunsnesējs

Tā bija taisnība. Vismaz lielā mērā taisnība, jo, kaut gan ragu mešanas laiks vēl bija tālu, vairumam tiešām ragu nebija nemaz, bet dažiem citiem uz galvas rēgojās tādi kā ragu aizmetņi, kas sākuši augt greizi un ķeburaini.

-    K-k-kas viņiem kait? Bankfuts nesaprata.

-    Es nezinu, Rannohs atbildēja, bet šeit notiek kaut kas mīklains. Ejam tālāk!

Viņš pierikšoja pie kāda brieža, kas stāvēja savrup no pārējiem.

-    Es meklēju briedi vārdā Hargs! viņš teica.

Briedis pablisināja acis, bet neko neatbildēja, tikai izklai­dīgi pameta ar galvu. Hargs stāvēja augstāk, grauzdams zem sniega atrastas vecas papardes. Viņam varēja būt seši vai septiņi gadi, taču acis izskatījās skumjas un nogurušas.

-    Vai tu esi Hargs? Rannohs jautāja.

Briedis pamāja ar galvu un turpināja košļāt papardi.

-     Laieta teica, lai mēs tevi sameklējot. Vai tu esi bar­vedis?

Hargs gurdi pasmaidīja.

-    Vergu barā barvedes ir govis, viņš vienkārši teica.

-    Tā izskatās gan, sacīja Rannohs.

-    Bet kāpēc? iejaucās Dadzis.

-     Vai tad jūs neesat no Vergu bara? Hargs apmulsis jautāja.

-Nē.

-    Tā šeit vienmēr ir bijis, Hargs atbildēja. Mēs darām, ko mums liek, un viņas mūs pieskata.

-   Jūs pieskata? Dadzis nicinoši iesprauslojās.

-     Jā, bet parasti mēs turamies atsevišķi. Kamēr mūs ievajagas, lai pārotos. Tad viņas atnāk un izvēlas dažus no mums. Tā mēs radām pēcnācējus un bars turpinās.

-            Govis izvēlas jūs? Dadzis izdvesa. Visi jutās ļoti pār­steigti.

-Jā, Hargs atbildēja, it kā tas būtu pats par sevi sapro­tams.

-             Un jums nav Korpusa? Rannohs jautāja. Nav pa­domes?

-             Govis reizēm sasauc padomi, ja nolemjams kaut kas mazsvarīgs. Kur nākamreiz meklēt ķērpjus vai piepes. Bet parasti pavēles nāk no viņiem.

-    No Hernes bara? vaicāja Rannohs.

-Jā, Hargs atbildēja, un pēkšņi viņa aizmiglotajās acīs iezibējās bailes.

-    Pastāsti man par Hernes baru!

-            Vai tad tu nezini? Hargs pārsteigts jautāja. Vai tad Augstajā Zemē par viņiem iespējams nezināt?

-    Mēs neesam no Augstās Zemes, Rannohs klusi teica.

Hargs pacēla galvu un paskatījās uz Rannohu. Sakošļājis

ļenganu papardes stiebru, viņš paraustīja plecus.

-            Viņu bars atrodas uz austrumiem, aiz Stāvošajiem Ak­meņiem. Tas ir viss, ko es zinu.

Rannohs sāka kārpīt zemi.

-    Vai tu zini, kā tur nokļūt?

-    Protams, ne. Tas ir aizliegts. Tā būtu zaimošana.

Kaut gan Rannoham bezgala gribējās uzdot vēl daudz

jautājumu, viņš nolēma nepārsteigties. Draugi sāka atkārpīt sniegu, lai sameklētu kaut ko ēdamu, bet Vergu bars iztu­rējās tā, it kā atnācēju klātbūtne neko nenozīmētu.

Kad Rannohs un pārējie bija aizgājuši, Pepa un Villova sameklēja Brakenai ērtu vietu, kur atlaisties un gremot, un pēc tam mēģināja pēc iespējas vairāk uzzināt par nepa­rastajām briežu govīm. Tās visas izskatījās veselīgas, bet izturējās ar dīvainu, augstprātīgu saltumu. Dažām bija ma­zuļi, un tām, šķiet, barā bija ierādīta īpaši cienījama vieta,

jo brieži nesa tām ēdamo, it sevišķi mātēm, kas zīdīja bullē­nus. Kad dvīnes ieraudzīja briežu bezragu galvas, abas jutās tikpat pārsteigtas kā viņu draugi.

Šķita, ka hierarhija pati par sevi mātīšu vidū tomēr nebija nekas nedabisks, jo Laieta bija iekarojusi barvedes stāvokli, gada sākumā cīnīdamās ar citām, un tā ir parasta parādība visu staltbriežu baros. Viņa bija stipra un vesela un, būdama sešus gadus veca, jau bija izaudzinājusi trīs briedēnus. Taču dvīnes drīz saprata, ka tā ir vienīgā līdzība ar viņu Māj­vietas baru pirms Sgorra laikiem un ar Ezera ielejas baru.

Viņas stāvēja pakalnā un nupat bija iepazinušās ar brie­žumāti vārdā Sepa. Kad dvīnes sastapa Sepu, tā gremodama gulēja nostāk no pārējām un šķita mazāk atturīga nekā citas sastaptās briežu govis. Viņas kādu laiku sarunājās, un Pepa apvaicājās par briežu govīm, kas sargā ieleju.

-    Izlūkotājas, Sepa teica.

Pepa izteiksmīgi saskatījās ar Villovu.

-Jā, Izlūkotājas, Pepa atsaucās. Kā jūs viņas izvēlaties?

-    Par Izlūkotājām kļūst tikai pašas labākās briežu govis, Sepa atbildēja, jo viņām jāprot cīnīties un ātri skriet.

-    Un vai… starp briežiem Izlūkotāju nav?

Sepa izskatījās pārsteigta.

-      Protams, ne, mīļā! Kur tas dzirdēts, ka tēviņi būtu Izlūkotāji?

Pepa atkal paskatījās uz Villovu, un māsa pakratīja galvu.

-Jūs laikam šeit neesat necik augstās domās par briežu tēviņiem? Pepa jautāja.

Sepa domīgi košļāja gremokli. Pirms kāda brīža viņa bija apgrauzusi kadiķu krūmu un tagad vēlreiz baudīja tā tīkamo garšu.

-     Kādas tur vispār var būt domas? Nūjā, Tīgs man patika gluži labi, kad es izvēlējos viņu, lai pārotos, un mums pie­dzima mazulis.

Tagad Pepas vērīgi zibošās acis iepletās pavisam platas. Arī Villova saspringti klausījās.

-    Tu viņu izvēlējies?

-Jā. Viņš bija kārtīgs strādnieks un neko daudz nerunāja. Laikam tieši tāpēc es viņu izvēlējos. Un, kaut gan viņa ragi bija tādi kā aplauzīti, kaut kas no tiem bija pat atlicis. Man viņa gandrīz vai pietrūkst, kaut gan to nepiedien atzīt.

-     Paklau, Villova teica, kad tas notika… nu, kad tu pārojies?

Sepa atkal kādu laiku domāja.