Ugunsnesējs

Zem ūdens gulēja pārakmeņojušās raga atliekas. Tas ne­bija rags, ko būtu pazinis Rannohs un viņa draugi. To uz savas galvas bija nēsājis dzīvnieks no sensenas pagātnes. Briedis, kura augums reiz augstumā bija sasniedzis sešas pēdas, bet ragi slējušies vēl sešas pēdas virs varenās galvas. Tas bija briedis no milžu cilts, kas sen jau izzudusi no zemes virsas un ko zemienes laika apstākļi pirms desmittūkstoš gadiem uzdzinuši kalnos nomirt.

Rannohs pamodās. Viņš bija jutis pārmaiņu Brakenas elpas vilcienos. Tajos jautās sāpes, un briežumāte itin kā gārdza, cīnīdamās pēc elpas. Tomēr Rannohs nemēģināja viņu modināt. Viņš zināja, ka vislabākās zāles mātei pašlaik ir atpūta.

Vētra joprojām pieņēmās spēkā. Lejā, ielejā, ciematnieki un zemes nomnieki drebēdami lūkojās augšup uz Lielo Kalnu. Viņi zināja, ka tāds laiks nes nāvi jebkuram cilvēkam vai dzīvniekam, kam gadījies aizkavēties kalna nogāzēs. Viņi nekļūdījās: kad putenis mitējās un sniegs atkal gulēja rāmi, zem ledainā līķauta bija palikuši gan dzīvnieku, gan cilvēku sakropļotie ķermeņi. Augstu uz piekalnes sniega vētra bija pārsteigusi jaunu vīrieti, kas tagad gulēja ap­rakts, un kādreiz siltais augums bija tapis par saltu akmeni. Arī putni un dzīvnieki bija nokļuvuši vētras nesaudzīgajās ķetnās. Savā ziemas kapā ieslodzīti, gulēja auni un aitas; lapsu mātīte, kas bija neapdomīgi aizklīdusi projām no bara, tagad stinga aukstajā baltumā, un pat vairākas govis, kas bija pakāpušās pārāk augstu piekalnē, vairs nekad ne­atgriezās savos ziemas aplokos. Tās gulēja zem mirgojošā sniega kā mēms vēstījums dzīvībai un nāvei.

Sniega vētra plosījās visu nakti, un briežu miegs alā bija nemierīgs un saraustīts. Nākamajā rītā viņi dzirdēja, ka vējš beidzot mitējas. Teins pirmais uzdrošinājās iziet no alas. Sniegs bija pilnīgi nosprostojis alas ieeju, un viņam vajadzēja ar ragiem rakties cauri sniega sienai un ar galvu atbrīvot ceļu. Bet, kad tas beidzot bija izdevies, alā ieplūda spoža saules gaisma. Pārējie brieži devās Teinam palīgā, un drīz visi stāvēja uz stingri sablīvēta sniega, priecādamies par ziemas sauli un svaigo gaisu un pateikdamies Hernem, ka palikuši dzīvi.

Krā pacēlās spārnos un laidās pa priekšu, un brieži pa taku sāka lēni iet atpakaļ uz vietu, kur iepriekšējā vakarā bija devušies lejup. Netālu no turienes ceļš kļuva platāks, un viņi juta, ka iet kļuvis vieglāk.

Tā bija savāda aina. Augstu pa Lielā Kalna nogāzi cauri ziemas baltumam, rindā cits aiz cita augšup virzījās septiņi staltbrieži. Kā tālās nākotnes alpīnisti, kas kāpj kalnos rindā, sasējušies savā starpā ar virvi, brieži rūpīgi spēra soļus cits cita pēdās, palaikam palēkdamies, lai atsvabinātu tievās kājas no dziļā, irdenā sniega.

Teins tik tikko spēja apvaldīt pacilātību.

-      Padomājiet tikai! viņš iedams atkārtoja. Lielais Kalns! Ziemas laikā tajā uzkāpa vienīgi Zvaigžņubriedis, un tagad tur kāpju es! Ai, kāds te sanāks vienreizējs stāsts! Interesanti, ko mēs ieraudzīsim tur augšā!

Pārējie, to dzirdēdami, satraukti saskatījās. Rīts un spožā saule bija daudzmaz kliedējuši nakts baigumu, taču tagad doma par Herni pēkšņi piešķīra kalnam drūmu un biedi­nošu noskaņu.

Villova bažīgi palūkojās uz Rannohu.

-      Kā tu domā, vai Herne ir tur augšā? viņa čukstus jautāja.

Rannohs izslēja ragus. Debesis bija zilas kā krokusi. Sniegs saulē dzirkstīja un zaigoja, un tīkami gurkstēja zem kājām. Laiku pa laikam vieglas vēja pūsmas uzvandīja aug­šup tā virskārtu, un saltajā gaisā pacēlās baltas vērpetes.

-    Es nezinu, viņš klusi atbildēja.

Agrā pēcpusdienā brieži tuvojās kalna virsotnei un re­dzēja, ka atlicis šķērsot vairs tikai vienu stāvu grēdu. Bet, kad virsotne beidzot bija sasniegta, viņu priekšā pavērās lēzens plašums. Pūta dienvidu vējš, un brieži pacilātībā un atvieglojumā metās auļot pa sniegu. Rannohs paskatījās augšup uz Krā, kas riņķoja viņiem virs galvas.

-    Palieciet sveiki! Palieciet sveiki! putns iesaucās. Jūs to izdarījāt. Jūs ziemas laikā uzkāpāt Lielajā Kalnā. Būs viņiem ko dzirdēt. Jūs esat atnākuši Lielās Zemes visaug­stākajā vietā. Sgorrs jūs vairs nevar sasniegt. Varbūt brieži patiešām prot lidot. Krā! Krā!

-     Paldies tev, mans draugs! Rannohs uzsauca. Bez tevis mēs to nebūtu izdarījuši!

Bet, kad putns cēlās gaisā, notika kaut kas neparasts. Teins, kas stāvēja tieši zem viņa, aptvēra, ka arī viņš saprot kraukļa teikto.

-    Labu veiksmi! Tagad jūs tiešām esat Augstajā Zemē! Krā iesaucās.

-     Bet, Krā, vai tu vēl bridi nepakavēsies ar mums? Rannohs jautāja.

-     Nē. Nē. Krā! Krā! Man jāatgriežas pie savējiem. Bet mēs vēl tiksimies, Rannoh! Visu labu! Visu labu!

Krauklis riņķodams pacēlās arvien augstāk, līdz pārtapa mazā, melnā plankumiņā uz zilo debesu fona. Pēc tam pa­zuda arī tas.