UGUNS cikls

Pagāja labs laiks, kamēr viņi nokāpa no viena vul­kāna, šķērsoja pilsētas līdzeno daļu un uzkāpa otrā vulkānā tik augstu, ka tur, pēc Dara atmiņas, varētu sākties viņus interesējošā iela; beidzot to sasnieguši, viņi saprata, ka uz nākamo sarunu ar Skolotāju iera­dīsies par vēlu. Abi vienmēr bija sargājušies palikt projām ilgāk par atļauto laiku, gluži loģiski domā­dami, ka, rīkojoties citādi, varētu zaudēt savu brī­vību, tomēr šoreiz viņi nolēma riskēt.

Iela veda diezgan stāvi kalnup, sākumā mezdama loku ap vulkāna nogāzi jūras pusē. No lejas viņi ne­bija varējuši noteikt, vai tā vijas uz vulkāna virsotni zigzagveidā vai arī pa spirāli; abi pavisam drīz no­skaidroja, ka pareizs bijis otrais minējums.

Cerēdami nokļūt vulkāna virsotnē, viņi domāja, ka varēs iegūt labāku priekšstatu par vietējo ģeogrāfiju nekā pastaigās. Dars neredzēja jēgas, kāpēc būtu bū­vēta iela uz kalna virsotni, tomēr bija ar mieru attu­rēties no sprieduma, kamēr tiks pārbaudīti fakti.

—   Katrā ziņā, — planierists norādīja, — ja tu pa­tiešām gribi uzkāpt vulkāna virsotnē, nav nozīmes iet pa ceļu. Mēs jau arī agrāk esam rāpušies kraujās.

—   Jā, bet es nezinu, kāda ir kāpšana šai kalnā. Atceries, kas notika pilsētas otrā malā! Būtu visai bēdīgi, ja atkal gadītos zemes nobrukums un tuvumā nebūtu nevienas ēkas, kur iemukt.

Es domāju, ka nav ko uztraukties. Augsnes slā­nis uz šī vulkāna šķiet krietni noturīgāks nekā uz otra, un es nemanīju nekādas nesenu nogruvumu pazīmes.

—   Tās es neredzēju arī otrā pusē, un varbūt šeit pirms mums vēl neviens nav kāpaļājis. Iespējams, ka vulkāns to vien gaida, lai mēs to patraucējam.

Šo diskusiju viņi būtu varējuši aiztaupīt — līdz virsotnei abi nemaz netika. Apmēram tad, kad no re­dzes lauka pagaisa visa pilsēta, izņemot tās applū- dušo daļu, ceļš beidza virzīties augšup, un abi, ne­maz nesarunājuši, turpināja iet pa to. Atskatoties uz līci, pavērās plaša ainava; jūras dibenā kļuva re­dzama platība, kurai reiz vajadzēja būt bijušai saus­zemei, kā to liecināja cauri dzidrajam ūdenim redza­mais pilsētas ielu tīkls. Priekšā jūdzēm tālu stiepās gandrīz taisna, tālumā izgaistoša krasta līnija.

Zemes pusē, cik tālu vien sniedzās skats, pletās džungļi. Pat no šī augstuma — tiesa, tas nemaz ne­bija tik ievērojams — viņi nevarēja pārredzēt visu plašumu, kas viņus šķīra no lavas lauka, kur abi bija satikušies. Vēl aizvien likās, ka vispār nebūtu bijis iemesla būvēt šo ceļu; šķita, ka tas nekur neaizved. Ar pieaugošu ziņkāri viņi steidzās uz priekšu pa to.

Ceturtdaļjūdzi no vietas, kur skatienam bija pazu­dis līcis, viņi nonāca pie krātera. Viņus par to nekas netika brīdinājis — vēl pirms brīža kalna nogāze vienā pusē ceļam slējās augšup un otrā sliecās lejup tikpat nolaideni kā visu laiku, bet nākamajā mirklī apakšējā nogāze bija pazudusi un ceļš pārdroši aiz­locījās pa kādas trīssimt pēdas augstas, pilnīgi stā­vas kraujas malu. Ceļa malā bija masīvas metāla aizsargmargas, pie kurām abi tūlīt piesteidzās un pārliecās tām pāri.

Krāteris — ja tas vispār kādreiz bijis krāteris — atradās nevis kalna virsotnē, bet krietni sāņus no tās; ceļš bija uzvedis viņus tā malas augstākajā pun­ktā, un, kad viņi stāvēja, lūkodamies krāterī, vulkāna virsotne slējās augšup vēl kādas pārsimt pēdas vi­ņiem aiz muguras. Tas nebija parasts krāteris; iekšē­jās sienas bija stāvas klintis, un tas Krūgeru sākumā padarīja nedrošu, bet tad viņš ievēroja, ka tās ne­veido tie paši ieži, kas kalna nogāzes, un pavisam gausi atausa atziņa, ka krāteris ir mākslīgs.

Sienas bija no betona vai kāda tam līdzīga mate­riāla un apstrādātas ar darbarīkiem. Krātera dibens nebija piltuvveida, kā parasti maziem krāteriem, to­mēr nebija ari pilnīgi plakans. Tajā vizēja mazs eze­riņš, bet gandrīz visu atlikušo laukumu klāja augājs. Šķita, ka sienas apakšmalā betonējums turpinās, vei­dojot līmenisku apmali, uz kuras nekas neaug. No­vērotāji varēja redzēt sienā alu vai tuneļu atveres uz šo apmali, un abi bez vārda runas reizē sāka meklēt ceļu lejup.

Iekšējā sienā nekur nebija nekā kāpnēm līdzīga, . tāpēc likās saprātīgi turpināt gājienu pa ceļu, ku­ram gan vajadzētu būt būvētam kaut kādā sakarā ar šo bedri. Drīz izrādījās, ka viņi devušies pareizajā virzienā, jo ceļš, neturpinoties apkārt kalnam tai augstumā, pa kuru tik ilgi bija vedis, sāka vīties lejup gar bedres malu. Visstāvākajā posmā tā glu­dais segums kādus divsimt jardus pārvērtās par kaut ko, kas varētu būt lēzenas kāpnes ar ļoti šau­riem pakāpieniem vai arī vienkārši seguma krokojums berzes palielināšanai.