UGUNS cikls

Drīz viņi sasniedza vietu, kur koki auga tieši ceļ­malā un to zari nokarājās pāri gan ceļam, gan arī bedres malai. Tāpēc viņi no augšas nebija varējuši redzēt, kurp ceļš aizved; kā izrādījās, tā paša iemesla dēļ viņi nebija arī pamanījuši vairākas celtnes, kas bija izvietotas diezgan vienādā atstatumā cita no citas uz leju pa nogāzi. Šķita, ka tās būvētas tādā pašā stilā kā ēkas pilsētā, tikai visas bija vienstāva. Dars un Krūgers apspriedās, vai apskatīt tās tūlīt sīkāk vai) arī izpētīt, uz kurieni aizved ceļš, lai, ja atliks laiks, atgrieztos atpakaļ. Viņi izšķīrās par otro variantu.

Tomēr nevajadzēja ilgu laiku, lai noskaidrotu, kurp aiziet ceļš. Vēl divsimt jardu zemāk pa nogāzi tas pārvērtās ar plāksnēm klātā laukumā, kuru Krūgers, ilgi nedomādams, savā prātā nosauca par «automa­šīnu stāvvietu». Un, kad vairākas minūtes pārlikša­nas un pētīšanas nepalīdzēja atrast tam piemērotāku nosaukumu, abi atgriezās pie celtnēm. Līdzko viņi bija iegājuši pirmajā no tām, Krūgeram pagaisa vi­sas bažas par sen jau nokavēto satikšanos ar sko­lotājiem.

Viņa pirmā doma bija, ka tai jābūt pilsētas spēk­stacijai. Elektroģeneratori, vienalga, kas tos būtu bū­vējis un iedarbinājis, vienmēr izskatās visai līdzīgi, un iekārtas pirmajā ēkā neapšaubāmi bija elektro­ģeneratori. Tie bija lieli, tikai Krūgers zināšanu trū­kuma dēļ nespēja noteikt, vai tie ir pietiekami vareni, lai apgādātu ar enerģiju visu pilsētu. Milzīgie enkuri bija samontēti uz stateniskām asīm, un mehāniskās enerģijas avots acīmredzot atradās zem grīdas. To ievērojuši, abi metās meklēt ieeju, un atalgojums ne­izpalika — viņi atrada ieeju šaurā tunelī, kas, kā viņi jau bija gaidījuši, veda lejup.

Vienīgās grūtības sagādāja tas, ka tunelis bija šaurs un zems. Krūgeram vajadzēja rāpties uz leju četrrāpus, un kritums bija stāvs. Pat ja viņi nokļūtu lejā, atpakaļceļš būtu grūts, ja ne neiespējams, jo tuneļa grīdu klāja gluds un ļoti slidens māls. Dara stāvoklis bija vēl ļaunāks; viņu gan mazāk apgrūti­nāja auguma apjoms, toties pirmo reizi viņu pazīša­nās laikā bija radusies situācija, kurā viņa nagi bija mazāk piemēroti nekā Krūgera kājas. Beidzot Nilss izlēma, ka drosmē visvērtīgākais ir apdomība, un at­lika pazemes stāva pētīšanu līdz tam brīdim, kad būs apskatītas pārējās ēkas.

Vieta bija interesanta, un tās apskate prasīja laiku.

šeit bija visdažādākās tehniskās iekārtas, bet visas bija pārāk lielas, lai kādu varētu paņemt līdzi; tas Krūgeram sagādāja vilšanos, toties vairs nepalika ne­kādu šaubu, ka pilsētas celtnieki piederējuši pie augsti civilizētas rases. Ģeneratori un motori, apde­dzināšanas krāsnis un metālapstrādes darbgaldi pa­vēstīja svarīgāko par viņiem, tikai to vien ne, kas pie­spiedis viņus aiziet un pamest pilsētu ar tās iekārtu. Karš būtu iznīcinājis visu; mēris būtu atstājis pē­das — līķu atliekas, ja vien tie nebūtu bijuši molus­kiem līdzīgi mīkstmieši. Krūgers, jauns cilvēks, kas uzaudzis uz Zemes starpzvaigžņu pētījumu pirma­jās desmitgadēs, bija gatavs noticēt arī tādai iespē­jai, bet pat viņš nevarēja to uzskatīt par pārlieci­nošu.

Pretrunas bija redzamas visur; daļēji jūrā iegri­musī pilsēta, kurai vajadzēja būt pamestai jau gad­simtiem ilgi, un iekārtas, kuras klāj tikai pavisam plāna putekļu kārtiņa, ar zāli vēl neapaugušais ielu segums, vēl pavisam labi saglabājušās stingrās sie­nas ar neizdrupušu cementējumu. Izskatījās arī, ka vairums mašīnu būtu iedarbināmas, tikai tās vaja­dzētu notīrīt un apgādāt ar enerģiju.

šis ēku ansamblis varētu kļūt par skolu, kurā jeb­kurš kompetents arheologs uzzinātu praktiski visu par tā cēlējiem; šķita, ka viena no ēkām īstenībā var­būt arī bijusi skola. Tajā atradās skaists abu vulkānu makets ar pilsētu starp tiem, ar tagadējo līci — ūdens līmenis gan nebija atzīmēts — un bedri, kuras malā stāvēja pati ēka. Turklāt te bija arī daudzu iekārtu modeļi, kuras pašas atradās citās ēkās; abi pētnieki varbūt būtu palikuši šeit stundām ilgi, ja vien nebūtu pamanījuši vēl kaut ko.

Ari no šis ēkas vienīgā stāya lejup veda tunelis, un šis bija pietiekami plašs, lai Dars bez jebkādām grū­tībām varētu soļot stāvus. Arī kritums tajā nebija tik stāvs kā iepriekšējā; grīdu klāja grumbuļains mate­riāls, pie kura mazā abiormenieša nagi varēja it labi pieķerties. Un vēl — tunelis veda uz bedri, un, līdzko abi bija aptvēruši šo faktu, viņi bez garām runām devās lejā.

Apgaismojums nebija sevišķi labs, tomēr no nule pamestās ēkas iespīdēja pietiekami daudz gaismas, lai būtu pamanāms jebkurš tuneļa atzarojums. Kādu laiku vispār nebija nevienas sānejas, bet tad abās pusēs parādījās vairākas vaļējas durvis. Spriežot pēc atbalss, tās veda uz tukšām telpām; tagad lejā bija jau tik tumšs, ka ar skatienu to pārbaudīt vairs ne­varēja. Tomēr pēc brīža priekšā pavīdēja vārga gais­miņa. \