UGUNS cikls

Šoreiz ne viens, ne otrs nebija pārsteigts, kad, no­stājušies uz attiecīgā grīdas posma, viņi par atbildi izdzirda tvaika rūkoņu. Krūgers pirmais piegāja tik tuvu pie karstā tvaika plūsmas, cik vien uzdrošinājās; tas šļācās laukā no sprauslām vienā gaiteņa sienā un gandrīz viss saplūda lielākās atverēs pretējā sienā. No strūklas atrāvušās tvaika daļiņas virpuļoja un vijās ap abiem karstas miglas vērpetēs, tomēr gaisa elpošanai pietika, un viņi minūti pēc minūtes stāvēja līdzās nāvi nesošajai plūsmai un gaidīja.

Beigu beigās Krūgers bija spiests atzīt, ka Daram bijusi taisnība. Viņi tagad atradās daudz tuvāk tvai­kam nekā pirmīt, iekšā nākot, bet šķita, ka tas ne­izsīks. Acīmredzot lamatu iekārtojums bija kompli­cētāks, nekā Krūgers bija domājis.

Protams, bija iespējams cits izskaidrojums. To Krū­gers negribēja apsvērt. Vai tas ienācis prātā arī Da­ram, Nilss nezināja, tāpēc, kad viņi bija atkal atgrie­zušies pie ezeriņa, viņš piesardzīgi atturējās par to ieminēties.

—   Kā tev šķiet, vai lamatas noderējušas mazo dzīvnieku ķeršanai, kurus mēs ēdām? — pēc ilga klusuma iejautājās Dars.

—   Beidzot tu sāc domāt tāpat kā es? — Krūgers iesaucās. — Es to nezinu un arī neredzu, kāds la­bums būtu, ja mēs to zinātu.

—   Ari es to nesapratu, iekams tu pirmīt neierunā- jies. Es sāku prātot, cik liels svars nepieciešams, lai atvērtu to vārstu. Mēs zinām, ka māsu abu svars kopā to dara; man šķieta pietiktu ar tavu svaru vien arī, bet nav skaidrs, vai ar manējo būtu diezgan, un vispār mums nav ne jausmas, cik mazs tas varētu būt, lai, nolikts uz grīdas, neiedarbinātu relejus.

—   Ja tavējais to iedarbinās, kāda nozīme uzzināt vēl ko citu?

—  Vai tad nepieciešams novietot visu savu svaru uz vienas plāksnes? Iespējams, ka, noklājot uz grī­das zarus un kārtis, mēs varētu . ..

Krūgers bija jau pielēcis kājās, teikumu pabeigt nebija vajadzības. Šoreiz pa tuneli pirmais devās Dars, un Krūgers turējās dažus so]us aiz viņa.

Noteiktā brīdi tvaika šņākoņa liecināja, ka releji paveikuši savu. Krūgers p,aliita stāvam uz vietas, ka­mēr Dars atgriezās pie viņa. Šņākoņa beidzās; bija skaidrs, ka vārstu iedarbinājis Dara svars. Gandrīz pilnīgi tumšajā ejā bija grūti pārliecināties, kur īsti atrodas plāksne, kas iedarbina'vārstu. Dars virzījās uz priekšu un atpakaļ, atrada jutīgā posma malu ar precizitāti līdz collai un tad teica ceļabiedram:

—   Nils, ja tu izietu ārā un sameklētu dažāda sma­guma akmeņus, mēs varētu uzzināt, cik jutīga tā bū­šana īsti ir. Es palikšu un paturēšu acīs vajadzīgo vietu.

—   Tā būs pareizi!

Krūgers saprata, kas mazajam padomā, un paklau­sīja bez piebildēm un jautājumiem. Pēc piecām mi­nūtēm viņš bija atpakaļ ar klēpi lavas akmeņu, kuru kopējais svars apmēram atbilda Dara piecdesmit pie­cām mārciņām, un abi sāka tos citu pēc cita velt pāri liktenīgajai līnijai. Dažas minūtes šņākoņa un klu­sums pamīšus liecināja, ka vārstu patiešām iedarbina smagums; pietika ar aptuveni piecpadsmit mārciņām jebkurā vietā visā ejas platumā vismaz desmit pēdu garā posmā. Kā likās, svara novietošana izklaidus nedeva nekāda labuma: tiklīdz akmeņu kopējais svars sasniedza piecpadsmit mārciņu, izplūda tvaiks.

Kad viņi bija nonākuši pie šāda slēdziena, Dars norādīja:

—  Mēs tomēr varam uztaisīt tiltu pāri šai vietai.

—  Tas tik būs darbiņš! — Krūgers visai pesimis­tiski atsaucās. — Ar mūsu diviem nažiem būs krietna drāšana.

—  Ja tu vari izdomāt ko citu, es ar prieku to iz­mēģināšu. Ja ne, ķersimies pie darba!

Kā bieži bija noticis, arī šoreiz Dara vārdi šķita tik saprātīgi, ka nebija, ko .piebilst, un viņi atgriezās saules gaismā sameklēt materiālus.

Par nelaimi, sava taisnība bija arī Krūgeram. Vi­ņiem bija divi naži, un neviens no tiem nebija se­višķi masīvs. Koki uz Abiormenas atšķīrās cits no cita, tāpat kā uz jebkuras planētas, tomēr , neviens nebija tik mīksts, lai to nogāztu ar kabatas nazi pusstundā vai pat dienā. Draugi cerēja-atrast kādu pietiekami resnu stumbru, kas spētu viņus noturēt, sevišķi neieliecoties, tomēr būtu tik tievs, ka to varētu nocirst un aiznest. Birzite krāterī nebija sevišķi liela, un vajadzēja samierināties ar visai pieticīgu vēlmju piepildījumu; neviens no abiem neatcerējās, ka pirmī­tējā apskatē būtu pamanījis piemērotu stumbru, kaut gan, protams, tai laikā viņus bija nodarbinājušas ci­tas problēmas.

Klīstot pa krātera dibenu, Krūgers vēl šaubījās. Viņš nebija slinkāks par jebkuru parastu cilvēku, to­mēr viņu nemaz nevilināja izredzes mesties ar nazi virsū kaut vai collas sešas resnam stumbram. Šādas situācijas varbūt vainojamas vairumā atklājumu un izgudrojumu, kuri veikti pēdējos pusotra miljona ga­dos, tāpēc nebija nekas pārsteidzošs, ka Nilsam, mek­lējot koku, prātā bija citas domas.

Nebija arī nekas pārsteidzošs, ka daži viņa sma­dzenēs pa plauktiņiem saliktie fakti pēkšņi pārvieto­jās uz vienu vienīgu — šķiet, visas idejas parasti dzimst tieši tā.