UGUNS cikls

—   Saprotu. Interesanta ideja; mums par to būtu vēl jāpadomā. Bet tagad par ko citu: dažiem mūsē­jiem radies iespaids, ka tu uzskati uguns lietošanu par nelikumīgu. Vai tā ir?

—   Jā.

—   Kāpēc?

—  To mums stāsta mūsu skolotāji, un grāmatas no seniem laikiem arī vēsta to pašu.

—  Vai viņi saka, ka uguns jūs nogalinās?

—   Ari to, bet ir vēl kas cits. Tikt nogalinātam ir viena lieta — katrā ziņā mēs visi mirstam, kad pie­nāk laiks —, bet šķiet, ka ar uguni ir ļaunāk. Manu­prāt, tas, kas nomiris no karstuma, ir vēl vairāk miris vaī apmēram tā. Ne skolotāji, ne grāmatas to nekad īsti skaidri nepasaka.

—■' Un tomēr tu ej kopā ar būtni, kas iededzina uguni, kad vien grib?

—   Sākumā es par to raizējos, bet tad nolēmu — tā kā viņš nav īsta persona, viņam droši vien ir citi likumi. Es nojautu, ja aiznesīšu par viņu ziņas savē­jiem Ledus Cietoksnī, tās atsvērs manus likuma pār­kāpumus. Turklāt es turējos cik vien iespējams tālu no viņa iededzinātās uguns.

Atkal iestājās diezgan ilgs klusums. Kad Skolotājs sāka runāt, viņa vārdi un tonis bija gluži uzmundri­noši.

—   Jūs abi esat snieguši ziņas, sadarbojušies ar mums un bijuši noderīgi, — neredzamā būtne teica. — Mēs protam to novērtēt un pateicamies jums. Pa­gaidām jūs paliksit pie mūsējiem. Viņi parūpēsies, lai jūs justos ērti un būtu paēduši; baidos, ka paš­laik mēs neko nevaram darīt, lai sagādātu vēsumu, pēc kura ilgojas svešinieks, bet varbūt ar laiku arī to varēs nokārtot. Nolieciet grāmatas un uguns radī­šanas rīku uz akmens un ejiet visi projām!

VI PĒTĪJUMI

Pārmaiņus gan spīdēja saule, gan lija lietus, uz īsu laiku atgriezās Tīra un atkal nozuda. Abiem ceļotā­jiem sāka likties, ka viņu sagūstītāju skolotāji ir var­būt gan viņiem diezgan labvēlīgi noskaņoti, tomēr nepiekāpīgi radījumi. Ja viņi ko teica, tad tā tam arī bija jābūt. Kā par nelaimi, viņi bija noteikuši, ka Nilsam Krūgeram un Daram Langam Anam vienmēr jābūt viņu rīcībā sarunām, un ciemata iedzīvotāji, kas akli paklausīja skolotājiem, stingri turējās pie viņu norādījumiem.

Patiesību sakot, viņi nebija īsti gūstekņi. Viņi va­rēja klaiņot pa ciematu un tā tuvāko apkaimi, kur vien patika, tikai nedrīkstēja iet būdā, kurā cieminieki sarunājās ar skolotājiem. Kad neredzamās būtnes uzzināja par Krūgera pulksteni — tas notika otrajā sarunā —, tās laipni piekrita, ka abiem nemaz neesot visu laiku jāuzturas ciemata tuvumā, ja tikai viņi pēc noteiktiem starplaikiem, par kuriem savstarpēji vienojās, atrodoties ciematā. Krūgers atskārta, ka te darbojas gluži labi psihologi; tai pašā laikā, kad vi­ņiem tika piešķirta šī brīvība, Daram pa pusei apso­līja, ka drīz vien atdošot viņa grāmatas, nepasakot gan, kad īsti.

— Tieši pašlaik tās ar dziļu interesi tiek pētītas.

Krūgeram nepalika nepamanīts, ka Daru nelūdza, lai viņš kādu apmāca savā rakstu valodā, bet svarī­gākais bija, ka ar solījumu atdot grāmatas Dars tika piesiets uz vietas tik droši kā ar dzelzs važām. Viņš atteicās pat apspriest jebkuru priekšlikumu par bēg­šanas iespēju, ja būtu jāpamet viņam tik dārgās grā­matas.

Tikai izmēģinājumam Krūgers reiz apvaicājās, vai ciematā valdošais likums, kas aizliedz ieiet pilsētā, attiecas arī uz gūstekņiem. Nilss gaidīja strupu no­raidījumu, bet bija patīkami pārsteigts, saņēmis at­ļauju iet uz pilsētu — ar noteikumu, ka viņi no tās nenesīs neko projām un neko tajā nesabojās. Krū­gers, protams, neieminējās par nazi, kuru Dars jau bija piesavinājies, un priecīgu prātu apsolīja prasīto ievērot.

Dars baiļojās, ka ciemata iedzīvotāji varētu apvai­noties, — šķita mazliet dīvaini, ka gūstekņiem atļauj to, ko nedrīkst darīt viņu sagūstītāji. Tomēr, tā kā šāds aizvainojums nebija manāms, abi beidzot no­sprieda, ka skolotāji cieminiekiem ir absolūtā un vie­nīgā autoritāte.

Dars un Nilss vairākkārt izmantoja šo atļauju, to­mēr neatrada neko interesantāku par jau pirmajā pilsētas apskatē redzēto. Krūgers pēc rūpīgi izstrā­dāta plāna cītīgi meklēja spēkstaciju, kas piegādājusi enerģiju pilsētas elektrotīklam, tomēr neatrada. Viņš jutās vīlies, jo būtu ļoti vēlējies uzzināt, kas kalpojis pilsētas celtniekiem par enerģijas avotu.

Skolotāji nekad nejautāja, cik stingri viņi ievēro noteikumus, kaut gan kādu dienu sarunas laikā abi pamatīgi pārbijās.

—  Dar, — Skolotājs bija vaicājis, — no kāda ma­teriāla ir gatavotas tavu siksnu sprādzes?

Likās, ka planierists par šo jautājumu nemaz neuz­traucas, bet Krūgers pēkšņi atskārta, kas varētu aiz tā slēpties, un steigšus iejaucās:

—  Viņam tās bija jau pirms ierašanās šeit; tās nav no pilsētas.

—  Tas mums ir skaidrs, — sekoja atbilde, — to mēs negribējām uzzināt. Dar?

—  Tās ir no dzelzs, — planierists teica patiesību.

—  Tā jau mēs domājām. Vai tu vari izskaidrot, kā persona, kurai aizliegts rīkoties ar uguni un kuras ciltsbrāļi pakļauti tam pašam likumam, tikusi pie šā­diem priekšmetiem?