UGUNS cikls

Taču viņi nepaspēja to pat īsti aptvert, kad viņu uzmanību novērsa jauna parādība. Gandrīz tai pašā mirklī, kad Dars ieraudzīja gaismu, viņiem aiz mu­guras atskanēja svelpjoša rūkoņa un viņus panāca pēkšņs karstuma vilnis. Abi reizē metās uz priekšu, un skaņa tūlīt apklusa; beidzās arī karstums. Viegls caurvējš no nule atstātās ēkas ietina viņus ūdens tvaika mākonī, kas aizvēlās uz tuneļa galu.

—   Kas tas bija par raganu katlu? — Krūgers iesaucās.

— 'Varbūt vēl kāds geizers. — Dara atbilde gan vairāk izklausījās pēc jautājuma.

Krūgers sāka iet atpakaļ uz pārsteidzošā notikuma vietu, gatavs — ja izrādītos nepieciešams — vēlreiz mesties bedres virzienā.

Un tas bija nepieciešams. Atkārtojās tas pats, kas pirmīt. Pēc vairāku minūšu ilgiem mēģinājumiem kļuva skaidrs — karstā tvaika strūklas, kas sitās šķērsām pāri tunelim, atbrīvojas svara ietekmē, ja to novieto uz grīdas posma jardus desmit aiz izplū­des sprauslām vai arī pārvieto pa šo posmu.

—   Tas ir interesanti, — Krūgers secināja. — Man liekas, mums vajadzētu būt pateicīgiem, ka viņi uz­stādījuši šo iekārtu, lai mūs brīdinātu. Jādomā, tik­pat viegli būtu bijis uzstādīt releju tieši pirms viņu sasodītajām caurulēm.

—   Varētu iedomāties, ka viņi grib paturēt šeit iekšā jebkuru, kas te iekļuvis, — Dars piebilda, — un viņi nemaz neuztraucas, ja kāds patiešām ienāk. Esmu ziņkārīgs, kas gan varētu būt tuneļa viņā galā. Nils, vai nazis tev ir līdzi?

—   Ir. Esmu gatavs tev sekot, Robin Hud!

Ar uzvilktu un uz priekšu vērstu šaujamstopu rokā mazais iedzimtais devās lejup pa slīpni pretim gais­mai, kas kļuva aizvien spilgtāka. Krūgers viņam se­koja. Abiem iešāvās prātā, ka pirmītējais troksnis iz­nīcinājis jebkuru iespēju pārsteigt kādu, kas varbūt atrodas viņiem priekšā, tomēr neviens no abiem to neizteica skaļi.

VII TEHNIKA

Bažām iemesla nebija bijis. Viņu satraukums atslāba, un, ilgāk nekā stundu pārmeklējuši krātera dibenu, viņi bija spiesti atzīt, ka tur nedzīvo neviens par vā­veri lielāks dzīvnieks. Savā ziņā tas mazināja sa-

springtību, tomēr iemesls, kas pamudinājis tunelī ierīkot lamatas, kļuva vēl mīklaināks. Viņi to pār­sprieda, atpūzdamies pie ezeriņa un apēzdami gaļu, kuru ar sīvu šaujamstopu bija sagādājis Dars.

—  Man šķiet, ir gluži saprotams, ka neatradām šeit nevienu dzīvu būtni, jo pilsēta taču ir pamesta, bet vai tev neliekas — te,vajadzētu atrasties vismaz kādam skeletam, — Krūgers piezīmēja.

Dars ar vienu nagu skrāpēja mālaino zemi.

—   Par to es neko nezinu. Pat kauli, no kuriem no­skrubināta pilnīgi visa gaļa, nesaglabājas sevišķi, ilgi, bet, ja pie tiem atstāts daudz gaļas, tie tūlīt sairst. Tomēr alās — tais pašās, kuras redzējām no augšas — vajadzētu būt kādām zīmēm, kas liecinātu, ka tās bijušas apdzīvotas.

Visas atveres bija tikušas izpētītas, lai sameklētu vai nu krātera iemītniekus, vai arī otru ceļu laukā no tā, bet visas tās bija tikai ieejas betonētās kamerās.

Krūgeram bija radusies vēlēšanās pasēdēt un pa­prātot par iespējamām krātera funkcijām toreiz, kad pilsēta bijusi vēl apdzīvota; Daru nodarbināja prak­tiskākas problēmas.

—   Kas mums par daļu, vai tās lietotas ļaundaru vai plēsīgu dzīvnieku turēšanai gūstā, — viņš teica.

—   Ļaunākais ir tas, ka, jādomā, arī mēs esam šeit sagūstīti. Protams, badā mēs nemirsim — te ir gan barība, gan ūdens —, tomēr man atlicis pārāk maz gadu, ko dzīvot, lai es gribētu tos pavadīt šeit, tur­klāt tik tālu no savām grāmatām. Vai labāk nebūtu padomāt, kā izkļūt laukā?

—  Man liekas, būtu gan, — Krūgers piekrita.

—  Tomēr, ja mēs zinātu, kas šeit turēts, mums būtu skaidrāks priekšstats, kā tikt ārā. Bet tā kā tagad ..«

—   Tagad rnēs zinām visu par ieslodzījuma vietu, kā. tu to sauc. Ja mēs iesim pa tuneli, kļūs karsts. Man nav personīgas pieredzes, kas notiktu, ja es iekļūtu tvaikā, bet es pieņemu, Ka maniem skolotājiem ir bijuši dibināti iemesli atturēt mani no šādām lie­tām. Es pamanīju, ka arī tu, lai gan nebaidies uguns, neizrādīji nekādu vēlēšanos pieiet cieši klāt tvaika caurulēm.

—   Pareizi. Es nebaidos no uguns, kuru varu kon­trolēt, bet šeit tā nav. Pagaidi! Tu nupat iedvesi man kādu ideju. Ja mēs ejam augšā pa tuneli, mēs pieskā­rāmies ar relejrfem saistītajam posmam grīdā, bet tas neatrodas tieši pretim tvaika sprauslām. Tas nevar arī sākties tieši aiz tām, jo tad mēs ienākot būtu no­plaucēti. Droši vien ir iespējams pa gaiteni pārkļūt pāri grīdas daļai, kas iedarbina vārstus, un tur no­gaidīt, kamēr tvaiks izsīkst, un tad iziet laukā.

Dars par to mazliet šaubījās.

—   Tas šķiet pārāk vienkārši, — viņš teica. — Ko gan viņi būtu varējuši šeit turēt tādu, kas būtu iebai­dāms ar troksni vien? Ja tava ideja ir pareiza, tad jau tas ir bijis vienīgais kavēklis, kas ieslodzīto aiz­turējis šeit.

—  Varbūt tieši tā arī ir bijis, — Krūgers atcirta. — Katrā ziņā pamēģināsim!