Читаем UGUNS cikls полностью

UGUNS cikls

UGUNS ciklsHALS KLEMENTSRĪGA «ZINĀTNE» 1980HAL CLEMENT CYCLE OF F1RE BALLANTINE BOOKS NEW YORK 1957HAL CLEMENT CLOSE TO CRITICAL BALLANTINE BOOKS NEW YORK 1964No angļu valodas tulkojusi M. JĀKOBSONE Priekšvārda autori A. un B. STRUGACKI Mākslinieks A. GALEVIUSSIzdota saskaņā ar Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Redakciju un izdevumu padomes lēmumu©Tulkojums latviešu valodā Izdevniecība «Zinātne», 1980PRIEKŠVĀRDSCitīgs mūsdienu zinātniskās fantastikas lasītājs starp citām šai literatūrai raksturīgām īpatnībām (demokrātisms, antimilitārisms, ievirze pret mietpilsonis- kumu u. c.) pamanīs vismaz četras• spilgti izteiktas tendences: sociālo, tīri zinātnisko, piedzīvojumu un pamfleta. Tas, protams, nenozīmē, ka varētu atrast literāru darbu, kurā kāda no šim tendencēm izpaustos pilnīgi tīrā veidā. Sociālā antiutopija it bieži ir ieguvusi nepārprotama pamfleta nokrāsu, sociālais pamflets gandrīz vienmēr balstās uz vairāk vai mazāk oriģināliem un drosmīgiem zinātniskiem pieļāvumiem, nākotnes zinātniekiem veltītos darbus iedzīvina spraigs sižets, un tā joprojām. Tā tas ir bijis jau kopš pirmajām zinātniski fantastiskās literatūras rašanās dienām. Tās pamatlicēju Zila Verna, Herberta Velsa, Alekseja Tolstoja un Karela Capeka romānos un stāstos šīs tendences sevišķi viegli pamanāmas. To pašu var sacīt arī par šā žanra meistariem mūsu laikabiedriem Reju Bredberiju, Ivanu Jefremovu, Staņislavu Lemu, Abi Kobo un Robertu Sekliju.Taču ir vēl viena, ne tik ļoti izplatīta vai vismaz ne tik uzkrītoša tendence — autora laikmeta zinātnisko un tehnisko priekšstatu popularizācija. Kā zināms, Zils Vems šai ziņā devis lielisku piemēru. Viņa darbi piesātināti ar precīzām ziņām par ģeogrāfiju, bioloģiju, astronomiju un citām zinātņu nozarēm; viņa romānu sižeti it bieži ir naivi un dažkārt pat aplami (pietiek atcerēties «Spītīgo Kerebanu»), tomēr nepārprotami iecerēti tā, lai sniegtu lasītājam pēc iespējas vairāk informācijas par Zemi, debesim un jūru, un, kaut ari lielākā daļa šīs informācijas, no mūsdienu lasitāja viedokļa, ir pilnīgi novecojusi vai pat nepareiza, var nešaubīties, ka slavenā franču rakstnieka laikabiedrs no viņa romāniem varēja daudz mācīties, jo, visticamāk, viņam gan nācās turēt pa rokai ģeogrāfijas kartes, lai, lasot Zila Verna grāmatas, gūtu īstu baudu, turklāt ceļot kopā ar kapteini Nemo vai Barsaka ekspedīciju, neapšaubāmi, bija patīkamāk nekā urbties cauri garlaicīgai ģeogrāfijas mācību grāmatai.Starp citu, pēc Zila Verna zinātniskās izziņas funkcija no fantastiskās literatūras uz ilgu laiku pazuda. Iespējams, galvenokārt tāpēc, ka parādījās jauni literatūras žanri — populārzinātniskā literatūra un zinātniskā daiļliteratūra, kas atņēma fantastikai zinātnes popularizētājas funkciju. Pārlapojot jaunākā laika fantastisko literatūru un vērtējot to no zinātnes popularizācijas viedokļa, nāk prātā laikam gan tikai izcilo krievu zinātnieku K. Ciolkovska un V. Obru- čeva — nenoliedzamā Zila Verna ietekmē uzrakstīto grāmatu «Plutonija» un «Saņņikova Zeme» autora — vārdi. Tomēr pēc viņiem pasaules fantastiskajā literatūrā ilgu laiku neparādījās kaut cik ievērojami darbi, kas popularizētu zinātni un tehniku. Pēc tam, ap četrdesmito un piecdesmito gadu miju, gandrīz vienlaicīgi kļuva pazīstami divi vārdi — Artūrs Klārks Anglijā un Hals Ķlements Amerikas Savienotajās Valstīs.Artūru Klārku latviešu lasītājs pazīst no grāmatas «Delfīnu sala». Krievu valodā iznākuši viņa garie stāsti «Mēness putekļi» un <rLielais dziļums», romāns <rTikšanās ar Ramu» un daudzi zinātniski fantastiskie stāsti. Lasot šos darbus, nav grūti pārliecināties, ka taisnība tiem, kuri nosaukuši Klārku par mūsdienu Zilu Vernu. Visrūpīgākā precizitāte zinātniskajās un tehniskajās detaļās, pilnīga un absolūta uzticība mūsdienu zinātniskajiem priekšstatiem par dabu, sižeta uzbūve, kas dod iespēju nostādīt varoņus (un arī lasītāju) «ražošanas problēmu» priekšā, kuras atrisināmas, tikai balstoties uz jaunākajām zinātnes un tehnikas atziņām, turklāt loti optimistiski un zināšanām bagāti varoņi, — vai gan tās nav raksturīgas Zila Verna daiļdarbu iezīmes, kas valdzina nu jau daudzas lasītāju paaudzes?Mazliet savādāks ir amerikāņu «mūsdienu Zila Verna» radošais rokraksts: viņa darbos «žilverniskie» zinātnes popularizācijas principi pārdzīvojuši fantastisku metamorfozi.Pirmajā acu uzmetienā romāna «Uguns cikls» sižeta pavērsiens liekas ārkārtīgi vienkāršs un maz atšķiras no daudzu jo daudzu fantastisko piedzīvojumu stāstu sižetiem: noslēpums, bīstams ceļojums, atklājums. Citāda ir tikai noslēpuma būtība. Varonis neatmin Magelāna Mākoņu varenā imperatora noslēpumus, nemeklē uz tālas planētas dārgumus, kurus prasmīgi paslēpušas sen izmirušas saprātīgas būtnes, neatmasko pret dzimto Saules sistēmu vērstas sazvērestības Galaktikā. Nē, viņš «tikai» iedziļinās veselas pasaules bioloģijā. Un te nu mēs sastopamies ar Ķlementa lietotajām mūsdienu zināšanu popularizācijas metodēm.Atcerēsimies, ka Zils Vems un Artūrs Ķlārks vienmēr cenšas izvēlēties reāli eksistējošas un novērojamas, vispār zināmas darbības vietas: Zemes okeānus, kontinentus un atmosfēru, Mēnesi un Marsu. ZilsVerns zināja, ka, iegremdējoties^ mūsu sāļo okeānu dzīlēs, atbilstoši attiecīgiem likumiem pieaug spiediens, un droši apraksta, kā desmit kilometru dziļumā krakšk un liecas «Nautila» tērauda konstrukcijas. Artūrs Klārks lieliski zina, ka uz Mēness nav atmosfēras, tāpēc pārliecinoši stāsta par postu, kas piemeklējis putekļu slāni ielūzušās «Selēnas» pasažierus. Vārdu sakot, apstākļus, kuros notiek Verna un Ķlārka sacerējumu darbība, noteikusi pali daba un mūsu konkrētas zināšanas par šiem apstākļiem.Citādi tas ir Ķlementa darbos. Mūsdienu zinātnei pilnīgi nekas nav zināms par to, vai Sietiņa zvaigznei Alkionei ir planētu sistēma. Klements pieņem, ka ir. Taču Alkione ir dubultzvaigzne, un zinātniekiem ir skaidrs, ka planētu orbītas ap dubultzvaigznēm nevar būt stabilas un dzīvība uz tām nav iespējama. Tomēr Klements uz šādas planētas nometina saprātīgas dzīvās būtnes un «Uguns ciklā» izvirza pilnīgi neticamu, tomēr konsekventu un, ņemot vērā mūsu pašreizējo zināšanu līmeni, neapgāžamu hipotēzi, kura izskaidro gan pašu planētu eksistenci Al- kiones sistēmā, gan dzīvības esību uz vienas no šīm planētām. Vārdu sakot, Klements pats rada pilnīgi fantastisku pasauli, tomēr izskaidro to no stingri zinātniskām pozīcijām. Vide, kurā notiek viņa romānu darbība, ir autora izdomāta un popularizē zināšanas nevis tieši, bet ar viņa paša izveidotās aizraujošās hipotēzēs starpniecību.Šādam popularizēšanas principam, nenoliedzami, piemīt savas priekšrocības, no kurām vissvarīgākā — tas ārkārtīgi veicina zinātniskās iztēles attīstību. Lūk, mēs lasām par likstām, kuras piemeklē uz jaunatklātās planētas noklīdušo varoni, No zilās saules kveldētajiem dienvidu tuksnešiem viņš dodas uz ziemeļiem, un, patiesi, zilā saule savā gaitā ik dienas nolaižas aizvien tuvāk un tuvāk apvārsnim un kādā jaukā dienā vispār vairs neparādās, bet pie mēļajām debesīm tās vielā uzlec sarkanā saule, un varonis sākumā priecājas, ka ir vēsāks un viņš atrodas mežā, tomēr sarkanā saule milzt un kļūst ar katru dienu lielāka un karstāka. Tās kustība pie debess velves arī ir ļoti dīvaina — tā svārstās virs apvāršņa kā milzu vēzeklis…Ievedis lasītāju šai dīvainajā pasaulē, autors it kā piedāvā: pamēģini iedomāties šādu divu zvaigžņu un planētu sistēmu telpāl Kā kustas sarkanā un zilā saule attiecībā viena pret otru? Kā kustas planēta attiecībā pret tām? Kādu leņķi veido planētas rotācijas ass ar tās orbītas plakni? Vārdu sakot, kādai jābūt šīs zvaigžņu mašinērijas kosmogrāfijai, lai ceļinieks, kas dodas no planētas dienvidu puslodes uz ziemeļu puslodi, varētu novērot šeit aprakstīto? Nebūt nav neiespējams, ka mēģinājums atrisināt tamlīdzīgu uzdevumu rosina domājošu lasītāju nopietni aizrauties ar debesu mehāniku. Protams, nevajag cerēt, ka Klementa grāmatas šādi ietekmēs milzum daudz lasītāju, tomēr atcerēsimies, cik daudzi mūsu un ārzemju izcilākie zinātnieki atzinušies, ka pirmo impulsu nodarboties ar zinātni viņos izraisījušas Zila Verna grāmatas.So Hala Klementa izmantoto popularizēšanas principu, protams, lielo arī citi autori, tomēr tikai Klementa darbos mēs to sastopam tīrā veidā. Tas nenozīmē, ka Klementa literārajiem darbiempiemīt izziņas funkcija vien. Lasītājs redzēs, ka Klements veido sižetus uz piedzīvojumu žanra bāzes, visur cenšas skaidri paust Visuma saprātīgo būtņu brālības un sadarbības ideju un ka viņš pieskaitāms pie tiem fantastiskās literatūras autoriem, kuri cildina cilvēka pārākumu pār citu pasauļu saprātīgajām rasēm. Klementa daiļradei ir vēl viena svarīga iezīme — tā slavina cilvēces nerimtīgās un neierobežotās alkas pēc zināšanām. Klements labi apzinās, kādus milzīgus izdevumus no Zemes prasīs iepazīšanās ar jebkuru no viņa aprakstītajām pasaulēm. Par to viņš tieši un nepārprotami runā savās grāmatās, tomēr nākotnes cilvēce, kas viņa grāmatās aizvien paliek «aiz kadra», labprāt ziedo šos līdzekļus, jo — no Klementa viedokļa — tā eksistē, lai izzinātu.Klements pieskaitāms visai populāriem zinātniskās fantastikas autoriem. Cerēsim, ka viņš iepatiksies ari latviešu lasītājiem.A. un B. Strugacki

HALS KLEMENTS

Космическая фантастика18+

HALS KLEMENTS

UGUNS cikls

UGUNS CIKLS

<p>I LOĢISTiKA</p>

Spriežot pēc tā, kāda bija lavas lauka virsma, planieris nemaz nedrīkstētu izskatīties tik maz cietis. Tā astes plākšņi bija veseli, fizelāžas apšuvums daļēji norauts tikai apakšdaļā; šķita, ka pat šaurie spārni nav bojāti. Ja kaut kur tuvumā būtu katapulta, varētu rasties kārdinājums lidaparātu atkal pacelt gaisā. Pat Dars Langs Āns varētu pievilties, ja viņam būtu jāpaļaujas tikai uz acīm.

Tomēr viņš zināja vairāk, nekā to vien, ko rādīja acis. Viņš bija neveiksminieks, kas bija lidojis šai mašīnā. Dars bija redzējis, kā bedrainā, melnā lavas virsma pēkšņi brāžas viņam pretim, kad negaidītais vējš vilka viņu klāt pie bezvārda vulkāna; viņš bija jutis grūdienu un vāju atlēcienu, kad lidķermeņa

atsperīgais koka rāmis pūlējās amortizēt triecienu; vēl vairāk — viņš bija dzirdējis, kā neiztur abu spārnu lonžeroni. Tagad viņu galvenokārt nodarbināja nevis doma, kā pacelties gaisā, bet gan jautājums, vai pirms aiziešanas nevajadzētu planiera vraku sabojāt vēl vairāk, tomēr ari tas nebija vissvarīgākais. īstā problēma bija grāmatas.

Protams, grāmatu nebija daudz — Rī Pells Uns bija par tālredzīgu, lai uzticētu pārāk lielu daļu pilsētas zināšanu vienam pašam planierim. Tomēr grāmatas nedrīkstēja pamest novārtā; Dara pienākums bija tās nebojātas nogādāt uz Ledus Cietoksni, un astoņsimt gadu ir pietiekami ilgs laiks, lai attīstītu spēcīgu pienākuma apziņu. Un tik ilgi Dars Langs Ans bija nodzīvojis.

Par laimi, grāmatas nebija smagas. Apņēmības pilns Dars ķērās pie darba — sasēja vienā sainī tik daudz grāmatu un visa nepieciešamā, cik varēja, lai tas netraucētu ne iet, ne lietot ieroci. Kad Dars beidzot izslējās un mērķtiecīgi devās projām no vraka, viņš bija uzkrāvis sev grāmatas, kas svēra varbūt pusi no viņa svara, desmitreiz mazāk pārtikas un šaujamstopu ar bultām — savu nešķiramo pavadoni jau kopš agras bērnības. Lielāko daļu pārtikas viņš bija pametis, toties neviena rakstu galiņa gan ne.

Kravādamies viņš bija domājis, kādā virzienā doties. Līdz viņa spraustajam mērķim, metot lielu līkumu, bija jāveic mazliet vairāk nekā divi tūkstoši jūdžu, un apmēram puse šā attāluma bija okeāns. Plānotais lidojuma maršruts bija daudz garāks salu dēļ, kas ļāva pārlidot okeānu pa posmiem, kuru garums nepārsniedza piecdesmit jūdzes. Dars bija nolēmis turēties pie tā paša ceļa, jo vairākos pārlidojumos bija to labi iepazinis. Skaidrs, ka orientieri uz zemes izskatīsies citādi, tomēr tas nevarētu sagādāt pārāk lielas grūtības viņa fotogrāfiskajai atmiņai.

Protams, viņš tūlīt nedevās izvēlētajā virzienā. Tad būtu jāiet gandrīz tieši pāri kalnam, kura nogāzē viņš bija strandējis. Dars savu dabisko fizisko dotību dēļ bija labāks kalnos kāpējs, nekā jebkurš cilvēks vispār varētu būt, bet no šā kalna smailes gaisā cēlās plānu, vienmērīgu, dzeltenu dūmu vērpetes, un lava zem kājām, kā viņam šķita, bija karstāka, nekā to būtu spējusi sasildīt saule. Tāpēc, atstājis pa kreisi aiz muguras spilgti sarkano par Tīru dēvēto sauli un tieši aiz sevis — zilo un mazāko Arēnu, viņš devās uz ziemeļrietumiem, kaut gan viņa tuvākais mērķis okeāna šajā krastā atradās ziemeļaustrumos un lavas lauka tuvākā mala — tieši ziemeļos.

Nav viegli šķērsot lavas lauku kājām pat bez smagas nastas, turklāt Dars Langs Āns bija tā apkrāvies, ka pārgājiens kļuva par īstu mocību. Viņa pēdas bija diezgan norūdītas, lai izturētu gājienu pa asajām klinšu šķautnēm, no kurām nevarēja izvairīties, taču šeit nebija nevienas gludas takas. Atkal un atkal Daram bija jāpārrēķina laiks, kādu prasīs ceļojums, tomēr ne reizi viņš sev neatzinās, ka varbūt nespēs to veikt.

Divas reizes, nepārtraucot iešanu, viņš paēda un padzērās, ja tā var teikt par viņa iebaudītajām pāris kripatiņām ēdamā un dažiem malciņiem ūdens. Planiera nogāšanās vietu no lavas lauka malas šķīra nepilnas piecdesmit jūdzes, bet, ja viņš pakritīs un aizmigs, neticis pāri lavas laukam, tad ir gandrīz skaidrs, ka nomirs aiz slāpēm. Lavas laukā ūdens nebija — vismaz viņš par to neko nezināja, taču, vasarai tuvojoties, tas viņam bija tikpat nepieciešams kā cilvēkam līdzīgos apstākļos.

Pirmo reizi viņš iekoda' pietiekami talu no kalna, lai pēc tam varētu nogriezties uz ziemeļiem un atstāt Tīru tieši aiz muguras. Arēna gatavojās panākt sarkano sauli, tomēr ēnas vēl aizvien bija īsas. Kaut ari Dars bija pieradis pie diviem spīdekļiem, abu sauļu gaismā bija pagrūti pārredzēt ceļu tālāk par pāris jardiem, tālab viņš it bieži palaida garām iespēju to saīsināt.

Перейти на страницу:

Похожие книги

Читаем UGUNS cikls полностью

UGUNS cikls

Похожие книги

Все жанры