UGUNS cikls

Radījums akmens patvērumā beidzot šķita apmie­rināts ar to, ko bija uzzinājis par uguni, vai, parei­zāk, ar to, ko Krūgers zināja par uguni, un turpi­nāja iztaujāt jaunekli par lietām, kas, jādomā, viņu vairāk interesēja.

—  Vai tu esi no Tīras otras pasaules vai kādas ci­tas pasaules, kas riņķo ap Arēnu?

Dars šo jautājumu nesaprata, bet Krūgers saprata pat pārāk labi. Viņu bija ķēris tikpat kā zibens, kā parasti gadās cilvēkiem, kuri pēkšņi konstatē, ka viņu iemīļotākās teorijas vienā acumirklī kļuvušas nepārliecinošas.

—  Deviņi pērkoni! — viņš pie sevis nomurmināja, bet sakarīgu atbildi acumirklī nespēja izdomāt.

—   Ko tu teici?

Krūgers uz brīdi bija aizmirsis šīs pasaules iemīt­niekiem gluži parasto ārkārtīgi aso dzirdi.

—  Pārsteiguma izsauciens manā valodā, — Nilss steigšus atbildēja. — Man šķiet, ka nesapratu tavu jautājumu.

—  Manuprāt, saprati gan.

Lai gan runātāja intonācija nebūt nelīdzinājās cil­vēka intonācijai, Krūgeram pēkšņi likās, ka barjeras viņā pusē it kā redz stingru skolotāju, un viņš iz­lēma, ka arī turpmāk jārunā vien patiesība.

—  Nē, es neesmu no planētas, kas riņķo ap Arēnu, es pat nezinu, vai tai kāda planēta ir, un apkārt Tīrai riņķo tikai viena pati — šī.

Klausītājs pieņēma jauno vārdu bez komentāriem; tā nozīme viņam droši vien bija skaidra no kon­teksta.

—       Mana dzimtā planēta riņķo ap sauli, kas ir daudz blāvāka par Arēnu, bet spožāka par Tīru; tās attālumu no šīs sistēmas es tavā valodā neprotu pateikt.

—   Tātad ir arī vēl citas saules?

—   Jā.

—   Kāpēc tu ieradies šeit?

—       Mēs pētījām… mācījāmies, kādas ir citas pa­saules un to saules.

—   Kāpēc tu esi viens?

Krūgers sīki atstāstīja negadījumu, kā viņš, ska­fandrā tērpies, iekritis dubļu ezerā un viņa draugi nolēmuši, ka viņš gājis bojā, un kā viņš palicis dzīvs tikai tāpēc, ka tur nejauši bija trāpījusies koka sakne.

—   Kad atgriezīsies tavējie?

—       Es viņus vispār negaidu atpakaļ. Viņiem nav nekāda iemesla domāt, ka šai pasaulē ir iedzīvotāji; Dara rases pilsētas, par kurām viņš man stāstīja, netika ieraudzītas, un tavas cilts ciemats droši vien nav pamanāms. Katrā ziņā kosmosa kuģis atrodas pētījumu ceļojumā, kas varbūt ilgs krietni daudz jūsu gadu, un pēc kuģa atgriešanās mājās vēl paies tik­pat daudz gadu, kamēr tiks izpētītas ziņas par šo sistēmu. Un pat tad viņiem nebūs nekāda sevišķa iemesla atgriezties; ir vēl daudz darba krietni tuvāk pie mājām.

—   Tātad tavējiem tu esi jau miris?

—   Jā, droši vien tā ir.

—  Vai tu zini, kā darbojas jūsu kuģi?

Uz šo jautājumu Krūgers vilcinājās atbildēt; tad atminējās, ka bija dēvējis sevi par lidotāju kadetu.

—  Jā, es zinu, kādi spēki un iekārtas tos darbina.

—   Kāpēc tad tu nemēģini uzbūvēt tādu kuģi un atgriezties savā pasaulē?

—   Zināšanas un iespēja kaut ko izdarīt ir dažādas lietas. Es zinu, kā radusies šī pasaule, tomēr pats nevaru to uztaisīt.

—   Kāpēc tu esi kopā ar to, kuru tu sauc par Daru?

—   Es viņu sastapu pa ceļam. Diviem kopā ir la­bāk nekā vienam. Es meklēju uz šīs planētas vietu, kas būtu pietiekami vēsa cilvēkam, un Dars stāstīja kaut ko par ledus cepuri, uz kuru viņš ejot. Ar to man pietika.

—   Ko tu darīsi kopā ar citiem tādiem pašiem kā Dars, ja sastapsi viņus pie šis ledus cepures?

—   Man šķiet, centīšos ar viņiem sadzīvot. Savā ziņā tā būs vienīgā man pieejamā sabiedrība; ja viņi man atļaus, es izturēšos pret viņiem kā pret savē­jiem.

Pēc šīs atbildes iestājās klusums, it kā neredzamie skolotāji apspriestos vai pārdomātu. Tad atkal sākās iztaujāšana; šoreiz tincināja Daru Langu Anu.

Savā atbildē Dars apliecināja, ka esot planierists un viņa parastais maršruts bijis no Kvarras pilsētas uz Ledus Cietoksni. Skolotāji prasīja, kur atrodoties pilsēta, un Daram tā bija jāapraksta visos sīkumos. Dars un Krūgers prātoja, vai skolotāji patiešām nekā nezina par to vai arī tikai pārbauda, vai Daram var ticēt. '

Skolotāji neieminējās, ka Dars varētu nebūt šīs planētas iedzīvotājs, un, iztaujāšanai turpinoties, Krūgers samulsa aizvien vairāk. Pagāja krietns brī­dis, iekāms viņam iešāvās prātā, ka, tā kā Dars acīm redzami ir tāds pats radījums kā šie, arī viņiem jābūt no kādas citas planētas. Kāpēc viņi gluži kā mežoņi dzīvo uz šīs, bija noslēpums, bet varbūt viņu kuģis bija bojāts un viņi paši kā lamatās notverti šeit. Ar to varētu izskaidrot, kādēļ viņam jautāja, vai viņš va­rētu uzbūvēt kosmosa kuģi. Patiesību sakot, vienu mirkli Nilsam šķita, ka tas arī izskaidro visu, vie­nīgi to ne, kāpēc skolotāji uzturas slēptuvē.

—   Kas ir tās «grāmatas», kuras tu nes līdzi un par kurām tā uztraucies?

Šis jautājums atkal piesaistīja Krūgera uzmanību. Viņš jau labu laiku bija gribējis pavaicāt Daram to pašu.

—   Ziņojumi par to, ko mūsējie iemācījušies un vei­kuši, — nu jau mirušo mums atstātie ziņojumi, kuri sen nogādāti drošībā Ledus Cietoksnī un kuru sa­turs jau noskaidrots. Bet pastāv likums, ka ikvienai paaudzei vēl jāsaraksta savas grāmatas, kas jāglabā tāpat kā tās, kuras sacerētas pirms mūsu laikmeta.