UGUNS cikls

Pēdējais vārds nenozīmēja tikai fizisko spēku vien; tas bija vispārīgs termins dažādu spēju apzīmēšana!.

—   Viņam ir rīks, kas, ja tikai ar to pareizi rīkojas, rada pavisam mazu uguntiņu. Ar to viņš aizdedzina sīkus koka gabaliņus un, kad tie iedegušies, tad lie­lākus.

Iedzimtais šaubījās, tāpat arī citi viņa ciltsbrāļi; atskanēja vispārēja piekrītoša murdoņa, kad viņš teica;

—  Tas man jāredz.

Dars piesardzīgi atturējās savilkt seju cilvēka smaidam atbilstošajā vaikstā.

—   Vai jūsu skolotāji pagaidīs, kamēr viņš to pa­rādīs jums, vai arī gribēs redzēt tūlīt?

Jautājums izraisīja ciemata iedzīvotājos dzīvu dis­kusiju, kuras kulminācijas brīdī viens no viņiem ar skubu devās uz mazu nomaļu būdiņu netālu no dzī­vojamo ēku pudura. Dars ieinteresēts noraudzījās, kā šis zellis pazūd būdiņā, un pūlējās saprast no turie­nes dzirdamo kluso balsu dudināšanu. Viņam neizde­vās neko sadzirdēt, un bija jāgaida ziņneša atgrie­šanās.

—   Skolotājs lika atnest svešiniekam vajadzīgos kokus un grib redzēt, kā rada uguni.

Iedzimtie tūlīt izklīda pa savām būdām, bet Dars tikmēr izskaidroja Krūgeram to, ko viņš no sarunas nebija sapratis. Līdzko Dars bija beidzis, no visām pusēm jau sāka pienest kurināmo.

Neviens zariņš nenāca tieši no džungļiem; kā re­dzams, tie bija cirsti pirms laba laika un kaltēti bū­dās. Nebija iemesla pēc sanesto koku veida secināt, ka tie būtu bijuši domāti kurināšanai, un viss par šīm būdām zināmais liecināja, ka tā arī nevarētu būt, tomēr kurināmais bija. Atlasījis dažus koka gabalus, Krūgers ar savu nazi noplēsa skalus un piecēlās, rā­dot, ka ir gatavs. Dars devās uz būdas pusi, kurā pirmīt bija iegājis ziņnesis.

Viņu tūlīt apturēja.

—   Uz to pusi ne, svešinieki

—   Bet vai tad jūsu skolotāji nav tur?

—   Tādā mazā būdiņā? Protams, ne. Taisnība, viņi tur runā, bet tagad viņi grib redzēt tevi un tavu uguns radīšanas rīku. Nāc līdzi!

Runātājs devās atpakaļ pa to pašu taku, pa kuru viņi bija ieradušies ciematā, un gūstekņi viņam se­koja. Pārējie gāja viņiem pa pēdām.

Labi iemita taka vijās starp karstajiem avotiem. Gūstekņi gāja pa to uz kādu neparasti lielu baseinu klajuma pretējā malā. Acīmredzot šis baseins pār­plūda biežāk nekā pārējie vai arī apakšzemes avota ūdens, kas tajā sakrājās, saturēja vairāk minerāl­vielu, jo tā apmale bija gandrīz trīs pēdas augsta; ūdens tajā nikni burbuļoja līdz pašai malai.

Laukums ap baseinu bija klajš, tikai vienā vietā pie baseina apmales bija pieslējies travertīna bluķis, kas izskatījās kā nošķelts no klints. Tam bija no virsas nedaudz saplacināta kupola veids un augstums ne­pārsniedza baseina apmali, bet dia'inetrs bija pēdas piecas. Visumā gludo virsmu izraibināja dziļas iedobes.

Krūgers tam nebūtu pievērsis uzmanību, ja viņi netiktu apstādināti tieši pie tā un ciemata iedzīvotāji nebūtu salasījušies viņiem apkārt. Tāpēc jauneklis pamatīgi aplūkoja bluķi un nosprieda, ka te darbojies visai prasmīgs mūrnieks. Jādomā, ka tur iekšā at­rodas skolotāji; mazie caurumiņi droši vien noder novērošanai un ventilācijai. Nekādas redzamas iz­ejas nebija. Varbūt tā atradās baseina apmales iekš­pusē, kur to nevarēja redzēt, vai pat kaut kur tālāk un už to veda tunelis. Nilsu nepārsteidza balss no kupola:

— Kas tu esi?

Jautājums nebija pārprotams — teikuma grama­tiskā konstrukcija nešaubīgi liecināja, ka tas uzdots tieši Krūgeram. Vienu mirkli jauneklim nebija skaidrs, ko lai atbild, tad viņš nosprieda runāt pa­tiesību.

—   Es esmu Nilss Krūgers, zvaigžņu kuģa «AI- phard» lidotājs kadets.

Lietvārdus abiormeniešu valodā viņam vajadzēja pārtulkot metaforiski, taēu viņš bija diezgan apmie­rināts ar savu veikumu. Tomēr nākamais jautājums lika viņam pārdomāt, vai viņa rīcība bijusi pareiza.

—   Kad tu mirsi?

Jautājums Krūgeru mazliet izsita no sliedēm, un viņš uzreiz neattapa, ko atbildēt. Šķita, ka tas ir tikai godīgs jautājums bez jebkāda zemteksta, bet uz to, cik ilgi viņš dzīvos, atbildēt nebija viņa varā.

—  Es nezinu. — Tas bija vienīgais, ko viņš varēja pateikt.

Sekoja vismaz tikpat ilgs klusuma brīdis kā viņa vilcināšanās, cenšoties rast atbildi. Nākamie nere­dzamā runātāja vārdi radīja iespaidu, ka mulsinošais temats atlikts — vismaz uz laiku.

—   Šķiet, tu varot radīt uguni. Dari to!

Krūgers, galīgi nesaprazdams, kādas īsti ir viņa un neredzamā runātāja attiecības, paklausīja, šis uz­devums grūtības neradīja; malka bija sausa, un Arēna sniedza mazajai baterijai nepieciešamo staro­jumu. Dzirksteļu spiets lika tuvākajiem cieminiekiem acumirklīgās izbailēs atkāpties, kaut arī Krūgers to manīja tikpat maz kā savā laikā Dara šaujamstopa uzvilkšanu. Skali tūlīt aizdegās, un jau pēc minūtes mazs, visai kārtīgs ugunskurs liesmoja uz akmens pāris jardu no skolotāju travertīna patvēruma. Visu darbošanās laiku Krūgers tika apbērts ar jautāju­miem un atbildēja uz tiem. Kāpēc sākumā nepiecie­šami smalki skaliņi? Kāpēc viņš izvēlējies sausu .malku? No kā radušās dzirksteles? Atbildēt bija ār­kārtīgi grūti. Tāpēc Nilss centās izgudrot dažādus žestus un vārdus vēl ilgi pēc tam, kad ugunskurs bija jau izdzisis.