UGUNS cikls

Kamēr Krūgers visu to apsvēra, cejojums bija jau gandrīz galā. Viņi bija šķērsojuši klajumu, kurā at­radās geizeri; tā tālākajā malā džungļos stāvēja cel­tņu puduris, kas, kā izrādījās, bija sagūstītāju «pil­sēta». Tā par šiem radījumiem pavēstīja krietni vai­rāk, nekā to varētu vārdi.

Celtnes bija vienkāršas būdas ar niedru jumtiem, mazliet sarežģītākas konstrukcijas nekā tās, kuras pārgājiena laikā vasaras sezonas vidū bija slējis Krūgers pats, tomēr daudz primitīvākas nekā afri­kāņu krālos atrodamās. Tuvojoties ciematam, vadonis iekliedzās, un no būdām iznira pārējie iedzīvotāji, lai! noskatītos gūstekņu ierašanos.

Krūgers bija izlasījis savu tiesu piedzīvojumu ro­mānu un lielāko daju zināšanu par pirmatnējām tau­tām bija smēlies no tiem, tāpēc viņā jūtamu nemieru radīja kāda ap gūstekņiem salasījušos būtņu īpat­nība. Cik viņš ar savu aci varēja noteikt, tās bija viena lieluma. Pirmajā brīdī jauneklis secināja, ka tā ir kareivju grupa, bet visas sievietes un bērni atstāti būdās. Viņš mazliet nomierinājās, ieraudzījis, ka vienīgi viņu sagūstītāji un Dars ir apbruņoti. Tomēr jaunpienācēju klusēšana pēc kāda laika sāka viņu nomākt. Dabiski būtu, ja viņi cits caur citu iz­prašņātu par gūstekņiem; tai vietā viņi tikai stingi blenza uz Krūgeru. )

Klusumu pārtrauca Dars — ne jau tāpēc, ka viņu būtu aizvainojusi vērotāju nevērība šādos apstākļos, bet tāpēc, ka viņš bija noraizējies par savām grā­matām'.

—   Nu, kad tad mēs redzēsim tos jūsu skolotā­jus? — viņš apjautājās.

Dara saiņa nesējs pašķielēja uz viņu.

—   Kad viņi pavēlēs. Mēs taisāmies vispirms pa­ēst, bet, kamēr sagatavos ēdienu, es viņiem paziņošu par mūsu atgriešanos.

Viens no tiem, kas nebija bijuši līdzi grupai, ieru­nājās:

—   Ir jau paziņots; mēs dzirdējām jūsu tuvošanos un pēc svešinieka balss varējām spriest, ka esat gu­vuši panākumus.

Krūgers no šā teikuma saprata pietiekami daudz, lai viņam kļūtu skaidrs, kāpēc ciemata iedzīvotāji ir mazāk pārsteigti, nekā varētu gaidīt. Grupa noteikti bija izsūtīta sagūstīt ceļiniekus — Dars un viņš droši vien bija redzēti šķērsojam klajumu pa ceļam uz pil­sētu. Laika ziņā viss sakrita.

—   Skolotājs, kas atbildēja, teica, ka grupa un gūs­tekņi varot paēst. Pēc tam abi svešinieki jāaizvedot pie viņa.

Ne Krūgers, ne Dars pret to neiebilda, kaut arī jauneklis, kā parasti, baiļojās par ēdienu.

Vispirms pasniedza dažādus augus lielos grozos, kurus nolika zemē. Visi sasēdās apkārt un ņēma, ko gribēja; tā Krūgeram nebija grūti atlasīt tikai tādu ēdamo, par kura nekaitīgumu viņš bija pilnīgi drošs. Tomēr maltītes laikā daži cieminieki bija aiznesuši uz geizeriem gabalos sagrieztu gaļu. Atgriezušies no turienes, viņi jau iztukšotos grozus piepildīja ar ga­ļas gabaliem, un Krūgers satrūcies ieraudzīja, ka gaļa ir karsta — pat pārāk karsta, lai varētu to ņemt pirkstos. Kā redzams, tā bija izvārīta vienā no kar­stajiem avotiem.

Viņi abi ar Daru vēl bija izsalkuši, bet, atceroties Krūgera piedzīvojumu, ne viens, ne otrs neuzdrošinā­jās gaļu nogaršot. Abi drūmi vēroja, kā ciemata iedzīvotāji loka to iekšā, līdz jauneklim iešāvās prātā:

—   Dar, šie ļaudis ir tādi paši kā tu. Viņiem vārītā gaļa nekaitē, — tad kāpēc vismaz tev neēst? Vienam no mums jāsaglabā spēki.

Dars mazliet šaubījās par savu identitāti ar cie­mata iedzīvotājiem, tomēr Krūgera teiktais iedarbo­jās uz viņa pienākuma apziņu un, dažus mirkļus pa­cīnījies ar saviem aizspriedumiem, viņš piekrita, ka draugam taisnība. Kamēr Dars ēda, visi apkārtējie skaidri manīja viņa satraukumu, un tas, kā šķita, radīja pat lielāku izbrīnu nekā Krūgera parādīšanās.

PFotams, Daram vaicāja, kas par lietu, un, kad viņš bija pastāstījis par nelaimīgo piedzīvojumu ar cepto gaļu, visu acis pārsteigumā pievērsās Krū­geram.

—   Es nesaprotu, kā tas varējis notikt, — ieminējās kāds no cieminiekiem. — Mēs vienmēr esam gaļu vā­rījuši; tas ir likums. Varbūt tavs draugs to vārīja avotā ar indīgu ūdeni?

—  Viņš nemaz nevārīja to avotā. Tur bija tikai upe ar aukstu ūdeni, un mums nebija nekā, kur to ieliet, vismaz neka pietiekami liela.

—   Kā tad viņš varēja gaļu izvārīt?

—  Viņš turēja to virs uguns.

šo vārdu izraisītā pēkšņā sarunu murdoņa Daram šķita esam pirmā saprātīgā šejieniešu reakcija, taču jau visai drīz viņš aptvēra, ka ticis pārprasts.

—   Vai uguns bija netālu no šejienes? — atskanēja nākamais jautājums. — Mums ir rīkojums paziņot skolotājiem par katru vulkānu, kas sāk darboties, iz­ņemot tikai tos pie Lielās Pilsētas.

—  Tas nebija vulkāns. Viņš pats radīja uguni.

Visu acis atkal šķielēja uz Nilsu Krūgeru, un iestā­jās kapa klusums. Neviens neprasīja, lai Dars atkārto savus vārdus; vidusmēra abiormenietis pārāk paļau­jas uz savu dzirdi un atmiņu, lai iedomātos, ka va­rētu būt pārpratis tik vienkāršu teikumu. Radās jū­tama neticības atmosfēra. Dars būtu bijis ar mieru derēt uz savām grāmatām, kāds būs nākamais jautā­jums, un viņš būtu vinnējis.

—   Kā tad to dara? Viņš izskatās dīvains, taču ne pārāk varens.