UGUNS cikls

Dars, stāvēdams tukšās ielas vidū, nebija noska­ņots ar savu šaujamstopu uzsākt cīņu pret nezināmu skaitu pretinieku, kas visi atradās lieliskā aizsegā. Tomēr viņam nelika mieru kāda doma:

—       Kas mums draud par to, ka esam ienākuši jūsu pilsētā?

—       Tas, ko lems skolotāji. Mēs nevaram neko no­teikt.

—   Kā bija agrak?

— Jau ilgus gadus visi klausa skolotājiem. Sā­kumā, kad bijām jauni, daži neklausīja; par to viņiem bija jācieš, un pēc tam viņi vairs nepārkāpa likumu.

—       Bet ja nu mēs nezinājām, ka rīkojamies neliku­mīgi?

—       Tev tas bija jāzina, tu esi sabiedrības loceklis. Tam, kas ir kopā ar tevi, varbūt piedos. To izlems skolotāji.

—       Bet es nekad neesmu dzirdējis par šo pilsētu; mani skolotāji man par to nekad nav stāstījuši, un arī grāmatās nekas nav rakstīts. Kā gan es varēju zināt?

—       Tad nu gan tavi skolotāji ir dumji! Var būt, ka tevi par to nevainos.

Dars jutās pietiekami sašutis, lai atcirstu tā, kā Krūgers, ja būtu sarunu sapratis, nebūtu viņam ietei­cis darīt:

—   Vai es esmu no jūsu pilsētas?

—   Nē.

—       Vai jūsu skolotāji jums ir stāstījuši par manu pilsētu?

—   Nē.

—   Tad jau mani skolotāji vien nav dumji.

Ja Krūgers šo sarunu būtu sapratis, viņš noteikti par atbildi būtu gaidījis bultu krusu, tomēr nekas tamlīdzīgs nenotika. Neredzamais runātājs tikai at: > griezās atkal pie pirmā jautājuma:

—   Vai jūs bez pretošanās nāksit mums līdzi?

—   Iesim.

Dars atbildēja, nemaz ncapspriedies ar Krūgeru. Galu galā, jauneklis jau bija jautājis Daram, kā jā­rīkojas, un acīmredzot šoreiz viņam nebija pašam savu uzskatu.

Tūlīt no apkārtējām ēkām iznāca apmēram piecdes­mit radījumu. Krūgers vēroja tos bez sevišķa pār­steiguma, bet Dars bija bez mēra satriekts, jo uzbru­cēji fiziski bija gluži tādi paši kā viņš. Planierists bija daudz ceļojis; ar darbu saistītajos braucienos uz Ledus Cietoksni un citām vietām viņš bija sastapis

savas rases piederīgos vairākos desmitos pa visu Abiormenu izkaisītu pilsētu un nekad nebija dzirdē­jis par kādiem citiem planētas iedzīvotājiem, kuriem nebūtu sakaru ar skolotāju pārvaldītajām pilsētām, ja neskaita nenotvertos mežoņus. Tomēr fakti bija neapstrīdami — viņu aplencēji varētu būt jebkuras viņa apciemotās pilsētas iedzīvotāji. Tie bija apjozuši pat gluži tādas pašas siksnas kā viņš, un šaujam- stopi, kuri bija vairumam no tiem, pilnīgi varētu būt Kvarras meistara Mera Kra Lara gatavoti.

Līdzko pienācis pie viņiem, viens no uzbrucējiem, kā šķita, grupas vadonis, sāka runāt:

—  Pirms brīža tu lietoji vārdu, kuru es nekad ag­rāk neesmu dzirdējis. Kas ir grāmata?

So jautājumu Krūgers nesaprata; Dars nekad ne­tika viņam stāstījis, kas ir sainī, kuru viņš tik rūpīgi glabā. Dars nemaz nebūtu pārsteigts, ja viņa ceļa­biedrs cilvēks neko nezinātu par grāmatām, bet tas, ka tāds pats radījums kā viņš nekad par tām nav dzirdējis, bija neiedomājami. Dzīve nevarētu turpinā­ties, ja netiktu pierakstīts, kā tā ritējusi līdz šim.

Kad Dars atguvās no pārsteiguma, kādu viņam bija sagādājis jautājums, viņš mēģināja paskaidrot, kas ir grāmata, tomēr šķita, ka klausītājs viņu nesa­prot. Dars izņēma no saiņa grāmatu un atvērtu tu­rēja priekšā neprašam, cenzdamies izskaidrot zīmju jēgu, taču sekas bija neparedzētas.

—   Es īsti labi nesaprotu, kāpēc tev vajadzīgs šāds priekšmets, ja visu, kas jāuzzina, var pajautāt skolo­tājiem, bet varbūt mūsu skolotāji varēs pateikt, kāpēc tev tā ir nepieciešama. Mēs tavas grāmatas parādī­sim viņiem. Dod tās šurp

V KONFISKĀCIJA

Nekas cits neatlika; viens šaujamstops neko nevar uzsākt pret četrdesmit. Mirkli Dars iedomājās, ka vajadzētu strauji izlauzties cauri aplencēju grupai un izmantot aizsegam tuvāko ēku, tomēr tūlīt atmeta šo ideju. Palikdams dzīvs, viņš varbūt varēs atgūt grāmatas.

—   Es labāk gribētu tās aiznest un parādīt jūsu skolotājiem pats, — viņš lika priekšā.

—   Nav nekādas vajadzības vest tevi pie skolotā- 5iem, ja viņi paši to nepavēlēs, — skanēja atbilde, — bet tavas grāmatas viņi noteikti gribēs redzēt. Es aiziešu pie viņiem, parādīšu grāmatas un pajautāšu, ko darīt ar tevi.

—   Bet es gribu pats redzēt skolotājus un izskaid­rot viņiem, kāpēc nezināju, ka pārkāpju viņu likumus.

—   Es viņiem to pateikšu. Tā kā esi rīkojies neliku­mīgi, nav nekādas nozīmes tam, ko tu vēlies.

—   Bet vai skolotāji negribēs redzēt manu ceļa­biedru? Tu jau pats teici, ka viņš atšķiras no visiem citiem.

Jā, viņu es aizvedīšu pie Skolotāja.

—• Tad tev vajadzēs aizvest arī mani. Viņš labi ne­prot īsto valodu, bet es zinu dažus vārdus viņa va­lodā.

—   Ja skolotāji gribēs viņu redzēt un runāt ar viņu un viņiem būs vajadzīga tava palīdzība, pēc tevis aizsūtīs.

Runātājs pastiepa roku, un Dars negribīgi atdeva savu bezgala dārgo saini.