UGUNS cikls

Dars nespēja izskaidrot šīs pretrunas. Viņš atzina drauga pamatotos argumentus visā, izņemot jautā­jumu par gāzi un elektrību, kurā gribēja dzirdēt liet­pratēja viedokli. Krūgers, cik labi prazdams, izskaid­roja viņam lietas būtību, kamēr viņi atpūtās paēnā ēkas priekštelpā. Tīra pašlaik atradās vistuvāk pla­nētai, un doties tālāk tikpat nebija iespējams. Dars bez grūtībām saprata, ka gāzes gaisma ir uguns pa­veids, un steigšus novirzīja sarunu uz elektrību. Krū­gers nemaz necerēja, ka šā jēdziena skaidrošana va­rētu ko dot Daram, tāpēc bija jo patīkamāk pār­steigts, atklādams, ka Dars, kā likās, var sekot domai pavisam labi. Protams, skaidrojums bija garš, bet, kad Tīra atkal bija aizslīdējusi aiz pakalniem, jau­neklis bija pilnīgi pārliecināts, ka ticis saprasts.

Radās jautājums, kas viņiem šai situācijā būtu da­rāms. Krūgers domāja, ka vislabākais būtu apskatīt vēl vismaz vienu vai divas ēkas, lai pārliecinātos, vai jau redzētā ir tipiska; tad viņiem būtu vairāk vai ma­zāk apkopota informācija, kuru Dars varētu nodot savējiem. Iespēja, ka Krūgers varēs par to ziņot sa­vējiem, šķita esam daudz neticamāka, tomēr varbūt šīs zināšanas noderētu viņam pašam.

Daram bija radušās nopietnas problēmas. Pro­tams, viņa interese bija pamodināta un, no vienas puses, viņš gribētu uz šejieni atvest grupu savējo un varbūt dažus skolotājus, lai viņi uzzinātu kaut ko vairāk par elektrību, kuru bija aprakstījis Krūgers. Tai pašā laikā nebija noliedzams, ka viņš ir pārkāpis stingros un jau sen spēkā esošos likumus — ne tikai skolotāju pavēles, bet ilgi pirms viņa paaudzes grā­matās ierakstītos —, kas aizliedz jebkādu saskari ar uguni. Nevarēja būt šaubu, ka šīs pilsētas cēlēji — vienalga, kas tie būtu bijuši — nekad nebija dzirdē­juši par tādiem likumiem. Ja Dars iesniegs izsme­ļošu ziņojumu Ledus Cietoksnī, kādas gan būs se­kas — ekspedīcija uz šejieni vai rājiens Daram? Pro­tams, tā bija viņa problēma, un viņš nevarēja prasīt padomu Krūgeram. Cilvēks acīmredzot nekad nebija dzirdējis par šo likumu, un viņu par to nevarēja vai­not; viņa izcelšanās un dzīves apstākļi bijuši pavisam citādi.

Tomēr tas, kas būtu jādara ar iegūto informāciju, nekā nevarēja ietekmēt viņa tieksmi uzzināt vēl vai­rāk. Tāpēc viņš ļāvās Krūgera vadībai, un pāris stundas abi pavadīja, izpētot vēl dažas celtnes.

Tās nebija cita citai līdzīgākas kā mājas kādā Ze­mes pilsētā, un nevienā arī neatradās nekas sevišķi pārsteidzošs. Kā šķita, paradokss — gāzes radziņi un elektrības kontaktligzdas — bija visur; Dars pie­zīmēja, ka caurulītes atrodoties tikai iekštelpās, ka­mēr elektrības kontakti biežāk redzami priekštelpās un pat ārējās sienās. Šķita, it kā pilsētas iedzīvotā­jiem būtu bijis aizspriedums pret elektrības lieto­šanu apgaismošanai. Krūgers nepiekrita Dara do­mām, ka viņi neesot izgudrojuši elektrisko apgais­mošanu. Pēc jaunekļa uzskatiem, katrs, kas spēj radīt drošu strāvas avotu veselas pilsētas apgādei, spēj radīt arī kaut vai elektrisko loku. Varbūt viņam bija taisnība.

Lai gan kopš Tīras norietēšanas nebija pagājis ilgs laiks, kamēr viņi pētīja pilsētu, pāri tai pārbrāzās

vairāki pērkona negaisi ar lietu. Kad abi nosprieda, ka redzēts jau gana un laikam vajadzētu turpi­nāt ceļu, viņi pamanīja nākam virsū vēl vienu ne­gaisu. Nebūtu jau neiespējami turpināt ceļu arī lietū — Krūgers parasti tik un tā bija cauri slapjš —, bet bija slikta redzamība, tāpēc abi nolēma no­gaidīt.

Tāpat kā vairums iepriekšējo negaisu, arī šis ne­turpinājās ilgi, un drīz vien debesis kļuva gaišākas. Dars uzvēla plecos saini, un viņi devās laukā, lietum vēl šalcot. Lāses plīkšķēja uz ietves tik skaļi, ka bija pagrūti sarunāties, un ūdens straumītes burbuļoja pa slīpo ielu bez notekām uz jūras pusi. Varbūt šis trok­snis neļāva Dara ausīm uztvert brīdinošās skaņas. Vismaz tā viņš vēlāk apgalvoja.

Lai kāds arī būtu iemesls, neviens no abiem nema­nīja, ka viņi vairs nav vieni, kamēr piesardzīgi parā­dījās uzbrucēju grupa. Viņu ceļojums tika pārtraukts gan ar vārdiem, gan darbiem. Vārds bija: «Stāt!», un par darbiem liecināja bulta, kas atsitās pret ielas segumu viņiem priekšā. Dars un Krūgers, nopraz- dami, ka šāviens nācis no augšas, ātri pārlaida acis tuvējo namu jumtiem, tomēr nekur nemanīja neko kustamies.

Vārds tika teikts Dara valodā, tāpēc atbildēja viņš, apdomīgi atturēdamies pacelt savu šaujamstopu.

—   Ko jūs vēlaties?

—  Jums jānāk mums līdzi.

—   Kāpēc? — Krūgers no sarunas bija sapratis pietiekami daudz, lai pajautātu.

—   Jūs esat … pilsētā.

Jauneklis saprata tikai teikuma sākumu un beigas.

—       Par ko viņi uztraucas? — Krūgers jautaja draugam.

—       Jāuztraucas ir mums. Slikti ir tas, ka mēs esam … ka mēs … ienācām šai pilsētā.

—   Kāpēc?

—   To viņi nesaka.

Dars nemaz nepieminēja, ka viņš domājas to zi­nām, jo šobrīd nebija īstais laiks gariem paskaidro­jumiem.

—  Vai tu zini, kas viņi ir?

—  Varu nojaust, tomēr noteikti nezinu.

—   Kā tev šķiet, kas mums būtu jādara?

—   Tas, ko viņi liek.