UGUNS cikls

Tomēr neradās vajadzība ieroci lietot. Beidzot abiem džungļi bija aiz muguras, un tikai pārsimt jardu puslīdz klaja laukuma šķīra viņus no pirma­jām pilsētas ēkām. Apstājušies abi uzmanīgi apska­tīja tās.

Vēl aizvien nekas nekustējās un neviena aizdo­mīga skaņa nesasniedza pat Dara ausis. Pāris mi­nūšu nogaidījis, Krūgers gāja atkal tālāk. Viņš neatskatījās, vai ceļabiedrs seko, bet Dars turējās vi­ņam līdzi, lai gan galvā viņam drūzmējās domas, kas cilvēkam liktos pilnīgi nesaprotamas. Ja neattaisno­sies viņa gluži neloģiskā uzticēšanās Krūgeram un kaut kas notiks, tad tam būtu jānotiek tūlīt. Dars vēl aizvien turēja šaujamstopu uzvilktu, lai gan viņam par godu jāsaka, ka bulta nebija mērķēta pat ne uz to pusi, kur atradās Krūgers.

Kājas negaidīti sataustīja cietu pamatu, uz kura Dara nagi klusi skrapstēja. Ietvju segums, tāpat kā ēkas, bija veidots no četrstūros saskaldītiem un rū­pīgi salāgotiem lavas blokiem. Kā jau bija liecinājis logu izvietojums, celtnes lielākoties bija trīsstāvu un četrstāvu, taču, tā kā katra stāva augstums vidēji bija tikai kādas piecas pēdas, tās īstenībā nebija tik augstas, kā Krūgeram pa gabalu bija licies.

Šīs ēkas bija grūti nosaukt par mājām — vismaz no Krūgera viedokļa —, tās bija pārāk atklātas. Vai­rāk nekā pusi sienu platības aizņēma neiestiklotu logu ailes, un pirmajā stāvā siena likās sastāvam no durvju arkām vien. Eku jumti gan bija pamatīgi uiļ acīmredzot pasargāja no lietus, tomēr tas arī bija viss, kas padarīja tās kaut cik piemērotas apdzīvo- šanai.

Durvis — ja tās vispār varēja saukt par durvīm —- bija mazliet dīvainas. Krūgers, apskatījis kādu pus­duci ēku no ārpuses, nespēja izšķirties, vai par apak­šējiem stāviem būtu jāsaka, ka ik pēc pāris pēdām sienā ir zvanveida arkas vai arī ka ārējo sienu vietā ir dīvainas formas kolonnas. Pēdējais šķita mazliet precīzāks apzīmējums, jo nosaukt par durvīm trīs­arpus pēdas augstu un pie pamatnes četras pēdas platu atveri sienā, kuras kontūras atgādina Gausa līkni, būtu pārāk plašs šā vārda vispārinājums.

Vienu gan ceļotāji aptvēra pavisam drīz — abi bija teikuši patiesību, noliegdami jebkādu sakaru ar pilsētu. Griesti bija pārāk zemi cilvēkiem, un durvis, savukārt, nebija paredzētas Daram līdzīgām būtnēm, lai gan visās iekšējās telpās viņš varēja brīvi kustē­ties. To aptvēris, Dars gandrīz nolaida savu ieroci, tomēr gluži mierīgs vēl nebija.

Krūgers gribēja izpētīt dažu ēku iekšieni, bet pēc Dara priekšlikuma vispirms apskatīt visu pilsētu pie­krita draugam. Un viņi devās tālāk pa to pašu ielu, už kuras nokļuvuši pirmo reizi juta cietu pamatu zem kājām.

Iela veda uz jūru, tomēr acīmredzot nesasniedza krastmalu. Pilsētas plāns bija diezgan sarežģīts, un šķita, ka neviena no ielām neved cauri visai pilsētai. Krūgers centās iet uz jūras pusi, domādams, ka lie­lākajām un interesantākajām ēkām vajadzētu būt? ūdens malā.

Daļēji viņam bija taisnība. Pilsēta pletās līdz jū­rai, un, jo tālāk-viņi gāja, jo impozantākas kļuva celtnes, tomēr vislielākās atradās nevis ūdens malā, bet gan patālu līcī zem ūdens.

Krūgeram vajadzēja labu brīdi, lai to pilnīgi ap­tvertu. Dars bija iztrūcies vēl vairāk, jo, būdams ar mieru noticēt, ka Krūgeram nav nekāda sakara ar šīs pilsētas cēlējiem, viņš tomēr bija cieši pārlieci­nāts — tie bijuši uguns cienītāji. To šķita pierādām gan pilsētas atrašanās vieta, gan celtniecībai lietotie materiāli. Taču šāds pieņēmums gluži nesaderējās ar celtnēm, kas šķita būvētas ūdenī, pilnīgi ignorējot tā līmeni. Dars par uguni zināja maz, bet pat viņam bija skaidrs, kādi pretstati ir uguns un ūdens. Viņš pievirzījās tuvāk lielajam draugam.

Man šķiet, pilsētai jābūt senākai, nekā biju do­mājis, — Krūgers lēni novilka. — Bijis vajadzīgs ilgs laiks, lai krasts nogrimtu tik zemu vai arī ūdens līmenis paceltos tik augstu, ka applūdinājis ēkas. Tas arī nevarētu būt noticis pēkšņi, jo tad celtnes būtu bojātas.

—   Ko mēs tagad darīsim?

—   Nu, es vēl labprāt izietu cauri vienai no šīm ēkām. Iepriekš nevar pateikt, vai mēs tur neatradīsim kaut ko noderīgu, un es esmu arī ziņkārīgs.

Dars juta, ka, par spīti astoņu gadsimtu tradīciju nastai, pats tāpat jūt ziņkārību, un, kad Krūgers de­vās uz tuvējo celtni, nometās četrrāpus un ielīda pa vienu atveri, viņš bez iebildumiem sekoja. Iekšā Dars varēja piecelties stāvus, un līdz griestiem atlika vēl brīva vieta; viņš ērti varēja apstaigāt telpu, kamēr Krūgers kādu laiku palika, ceļos nometies, un lūko­jās apkārt.

Arējās sienas atklātajai struktūrai bija sava priekš­rocība — daudzo aiļu dēļ ēkā iekļuva papilnam gais­mas, bet tas nozīmēja arī, ka gandrīz visu iekšā at­rodamo viņi bija redzējuši jau no āra. Un šeit bija ļoti maz, ko apskatīt. Istaba jeb halle bija apmēram piecpadsmit pēdu plata un stiepās visā ēkas garumā paralēli ielai; tajā nebija nekādu mēbeļu. Pasāžas dibensienā bija tikpat lielas un tādas pašas durvis kā ārējā sienā, kas izgāja uz ielu, tikai to nebija tik daudz. Krūgers uz labu laimi izvēlējās vienas un ielīda pa tām. Dars viņam sekoja.