UGUNS cikls

Arī šī telpa bija gara un šaura, tā atradās ar galu pret ielu, nevis paralēli tai; durvis, pa kurām viņi bija ienākuši, bija telpas vienā galā. Tā bija daudz mazāka nekā ārējā halle. Tālākajā galā apmēram pēdu virs grīdas pacēlās paaugstinājums. Četrās vie­tās tieši no grīdas, šķiet, izvietoti uz labu laimi, slējās uz augšu divas pēdas augsti kupolveida priekšmeti ar rievotiem sāniem; tie atgādināja otrādi apgrieztas galerta bļodas. Priekšmeti bija gatavoti no kāda gaiša akmens; Krūgers, nostājies starp sienu un vienu no priekšmetiem, atspērās un tik tikko spēja to izkustināt no vietas. Priekšmetu uzdevums nebija sa­protams. Citu mēbeļu funkcijas šķita vieglāk izskaid­rojamas. Telpā vēl bija kāds metāla priekšmets, kuru varētu saukt par skapīti ar atvilktnēm, un vienā sienā iebūvēta obsidiāna plāksne, gluda kā stikls. Spogu­lis — ja tāds bija priekšmeta uzdevums — pēc lie­luma un formas bija ļoti līdzīgs «durvīm». Skapīša vai diezin kādiem mērķiem domātā priekšmeta atvilk­tnes bija aizšautas ar vienkāršām bultām. Augšējā atvilktne bija tukša. Otra bija gandrīz pilna ar me­tāla rīkiem, no kuriem puse bija domāta neizprota­miem mērķiem, kamēr pārējie itin labi varētu node­rēt rasēšanai. Atvilktnē atradās pāris cirkuļu, iedaļās sadalīta plāksnīte ar taisnu malu, pusapļa veida transportieris ar astoņpadsmit dziļi metālā iegravē­tām galvenajām iedaļām un vairāki darbarīki, acīm­redzot gan griešanai, gan gravēšanai. Uz vienu skal­pelim līdzīgu rīku ar abpusēju asmeni un apmēram trīs collas garu rokturi Nilss norādīja Daram, ieteik­dams paņemt to līdzi; līdz šim abiormenietis, kopš bija atklājis metāla asineņa priekšrocības, tika lieto­jis gaļas griešanai Krūgera nazi. Rokturis nebija se­višķi piemērots viņa rokai, bet arī Nilsa naža spals nebija viņam parocīgs, un šis vismaz vairāk atbilda pēc lieluma.

Turpinot telpas izpēti, viņi atklāja, ka no sienas rēgojas laukā caurulītes gals, kurā šķita esam sprausla. Krūgers nosprieda, ka tas ir gāzes radziņš apgaismošanai, un tūlīt secināja, ka pilsētas celtnie­kiem ir bijušas acis.

Paaugstinājumā telpas dibenā bija divi sekli bļod- veida iedobumi, nepilnas četras pēdas diametrā; tie varētu būt bijuši vai nu puķupodi, vai vannas — tā vismaz iedomājās Krūgers. Tomēr, kad viņš tuvojās sienai, šķita, ka temperatūra paaugstinās. Visu laiku mircis vienos sviedros, viņš sākumā nebija par to gluži drošs, bet, pieskāries sienai, atrāva roku, pār­steigumā iekliegdamies, — sienas virsma bija kvēlo­joši karsta.

Dars tikai ar milzīgu gribas piepūli paglābās no panikas. Viņš negribēja nonākt saskarē ar karstuma avotiem, vienalga kādiem — mākslīgiem vai dabis­kiem, un tāpēc ar skubu atgriezās pie durvīm, atstā­jot Krūgeru vienu pašu pabeigt telpas izpēti. Tas prasīja zināmu laiku, jo tieši tad, kad Krūgers no­lēma, ka vairāk nekā nav, ko apskatīt, viņš ieraudzīja metāla plāksni vienā līmenī ar grīdu. Tikai kādu kvadrāteollu lielā plāksne šķita pavisam neuzkrītoša, tomēr pēc rūpīgas pārbaudes atklājās pa pārim mazu caurumiņu netālu no katras malas.

Krūgers piegāja pie atvilktnes ar rasēšanas piede­rumiem, izņēma cirkuli un, iespraudis tā adatas di­vos caurumos, beidzot plāksni pacēla. Pēc šīs, jā­domā, visai neparastās apiešanās metālā nebija ma­nāma ne skrambiņa, kaut gan tai brīdī šis fakts nepiesaistīja Krūgera uzmanību.

Nilss ieraudzīja vienīgi blāvu virsmu ar diviem ne­lieliem caurumiem. Vairākas sekundes klusēdams vērojis to, Krūgers vēlreiz ķērās pie darba ar savu improvizēto sviru, un pēc dažām minūtēm blāvā plāk­sne tika novietota blakus savam vāciņam. Zem tās atradās tieši tas, ko jauneklis bija gaidījis, — divas sudrabotas, ar melniem, elastīgiem apvalkiem viena no otras atdalītas stieplītes, kas stiepās uz metāla caurulītēm. Pat paturot prātā svešās civilizācijas iespējas attīstīties pa citu ceļu, Krūgers tomēr bija gandrīz pilnīgi pārliecināts, ka atklājis ietaisi, kas paredzēta elektriskās strāvas pievadīšanai jebkuram telpas iedzīvotāju izvēlētam punktam. īsi sakot, kon- taktligzdu.

Nepareizi svilpodams kādu melodiju, Nilss nolū­kojās gan uz vadiem, gan caurules galu ar degli pie sienas, gan atkal uz vadiem. Tad viņš atlika vietā vāciņu un nomierināja Daru, atstādams telpu.

Redzētais nebija iebaidījis Krūgeru, taču samulsi­nājis gan. Gluži labi saglabājusies pilsēta, bet bez neviena iedzīvotāja; domājams, pamesta pavisam ne­

sen, tomēr iesniegusies okeānā tik dziļi, ka nevilšus jādomā par gadsimtiem ilgu zemes nosēšanos; ar elektrības vadiem apgādātas mājas, tomēr apgaismo­tas ar gāzi.