UGUNS cikls

—   Es ļoti gribētu, lai tu nāktu līdzi pie manējiem, tikai nebiju drošs, ko tu domā par šādu priekšlikumu.

—   Kāpēc lai es par to daudz prātotu? Man palī­dzība vairāk nepieciešama nekā tev, un varbūt tavi skolotāji būs ar mieru man to sniegt. Jādomā, tavējie ir ļoti aizņemti, ja tu paredzi, ka tev tūlīt atkal būs jāsāk strādāt, — bet es varu pagaidīt. Varbūt, kad būs pagājis tevis pieminētais laiks, viņi būs brīvāki un varēs man palīdzēt. Līdz tam esmu ar mieru darīt viņu labā visu, ko vien varēšu.

Šoreiz Dars neatbildēja tūlīt; kad Krūgers bija iepazinis Daru tuvāk, lai noprastu, kādu smagu pār­dzīvojumu viņam varētu būt sagādājuši šie vārdi, jauneklis bija jau piemirsis sarunas sīkumus. Ļoti iespējams, ka viņš arī nekad neaptvēra, ko šai brīdī jutis Dars. Atbilde bija tik izvairīga, kādu vien ma­zais planierists šai mirklī spēja atrast.

— Esmu pārliecināts, ka kaut ko varēs darīt.

Tā būtiskais pārpratums tika vēl vairāk padziļi­nāts, vismaz no vienas puses.

Tomēr abu draudzība kļuva ciešāka. Katrā ziņā Krūgers bija ar mieru apzvērēt, ka tā ir; viņš apzinā­jās, ko jūt pret Daru, un arī pierādījumi par sveši­nieka jūtām pret viņu bija pārliecinoši. Vēl vienu ap­stiprinājumu tam viņš ieguva pēc pāris «gadiem», kad viņi beidzot bija sasnieguši piekrasti.

Džungļi bija kļuvuši mazliet retāki, un lavas un vulkānisko pelnu laukumu uzradies vairāk. Acīm­redzot šejienes vulkāni bijuši aktīvi, runājot ģeolo­ģiskos mērogos, pavisam nesen. Bija daudz vairāk jākāpelē nekā kādās simt iepriekš noietajās jūdzēs — neviens no pauguriem nebija augstāks par pārsimt pēdām, bet bieži vien tie bija ar diezgan kraujām no­gāzēm, jo irdeno vulkānisko pelnu nobrukumu stā­vums parasti ir kādi trīsdesmit grādi. Atcerēdamies Dara jau agrāk teikto, Krūgers sāka domāt, ka viņi drīz ieraudzīs jūru, tomēr tā viņu tik un tā pār­steidza.

Uzkāpuši kādā pakalnā, kurš šķitās esam gluži tāds pats kā pārējie, viņi nonāca pie lielāka klajuma neka līdzšinējie, un skatienam atklajās ainava jū­dzēm tālu uz priekšu. Ko redzēt bija daudz.

Ziemeļos abpus viņu ceļam slējās divi kādas tūk­stoš pēdas augsti, visai lieli vulkāniskas izcelsmes konusi. Un starp tiem dzirkstīja tik spoži zils kla­jums, ka tas nevarēja būt nekas cits kā viņu tik ilgi gaidītais ūdens. Tomēr ne jau okeāns piesaistīja abu ceļotāju uzmanību. Pāris minūšu viņi mulsi blenza ainā, kas bija pavērusies starp viņiem un jūru — ielejā starp vulkāniem un arī to lēzenajās nogāzēs, Viņi palūkojās viens otrā un gandrīz reizē jautāja:

— Tavējie?

IV ARHEOLOĢIJA

Patiesību sakot, neviena dzīva būtne nebija redzama, tomēr tām vajadzētu būt šeit bijušām. Pilsētas nece­ļas pašas no sevis, un laukumā starp vulkānu konu­siem nenoliedzami atradās pilsēta, vienalga, vai uz to raudzījās ar cilvēka vai ar abiormeņješa acīm. Ne­izskatījās, ka ēkas būtu sevišķi augstas. Spriežot pēc logu izvietojuma, visaugstākajām bija trīs vai četri stāvi. Logi rādījās būt lieli — no šāda attāluma ma­zus būtu bijis grūti pamanīt; šķita, ka tie nav iestik- loti, jo neviens neatstaroja gai§mu. Protams, tā varēja būt arī nejaušība, tomēr abu sauļu apspīdēto logu bija tūkstošiem un iespēja, ka neviens no tiem neatstarotu gaismu pret ceļiniekiem, likās visai nie­cīga.

Krūgers gandrīz vienā mirklī saprata — diez vai šo pilsētu varētu būt cēluši Dara ciltsbrāļi, ja vien viņa uzskati par Daru atbilda patiesībai. Tomēr Nilss gaidīja atbildi, turklāt vairākas sekundes, jo arī Dars savukārt gaidīja atbildi uz savu jautājumu. Krūgers padevās pirmais.

—   Nē, manējie šo pilsētu nav cēluši. Ne šo, ne kādu citu tai līdzīgu nekad agrāk neesmu redzējis.

Dars atbildi uzklausīja diezgan atturīgi, tomēr arī savukārt paziņoja, ka nezina neko par to.

—   Ledus cepurē patvērums ir ledū iekšā, — viņš stāstīja. — Sīs ēkas celtas virs zemes. Mana dzimtā vieta Kvarra gan arī ir virszemē, bet celtnes un to krāsa ir pavisam citādas. Arī es nekad neesmu redzē­jis neko līdzīgu.

Dars cerēja, ka šis «arī» neizklausās pārāk uzbā­zīgi — kā ar nokavēšanos prātā iešāvies.

—  Manuprāt, pilsēta ir pamesta. Katrā ziņā apska­tīsim to.

Tieši tagad Dars pierādīja cilvēkam savu drau­dzību. Būdams viens, viņš, protams, mestu ap pil­sētu pēc iespējas lielāku likumu. Par Krūgera pie­zīmi, ka pilsēta ir pamesta, viņš nebija tik priecīgs, kā varētu gaidīt. Skolotāji attiecībā uz dažiem jautā­jumiem par uguni bija diezgan noslēpumaini. Par spīti šaubām, kas bija visai tuvas bailēm, Dars Langs Āns neiebilda pret Krūgera priekšlikumu, un abi sāka kāpt lejā no pakalna uz pilsētu.

Lai to sasniegtu, vēl vairākas jūdzes bija jānoiet pa džungļiem. Dars ieinteresēts vēroja, ka visapkārt brikšņos nav vairs ne zīmes no dzīvniekiem. Ja arī Krūgers bija to pamanījis, viņš ne vārda neteica.

Dars aptvēra, ka Nilss to laikam vispār nav ievēro­jis; jau sen viņš bija noskaidrojis, ka pats dzird daudz labāk par draugu. Savvaļas dzīvnieku trūkums, jādomā, varēja nozīmēt tikai to, ka pilsēta nemaz nav tik pamesta, kā tic Krūgers, tāpēc Dars turēja gatavībā šaujamstopu.