Savam brālim sargs

Tas bija ne pārāk liels taisnstūris, un abām tā garākajām malām piekļāvās pa mājai, kas sniedzās visā laukuma garumā. Viena no tām bija dīvains milzīgs paralēlskaldnis bez logiem un šķietami pat bez durvīm. Katrā ziņā no laukuma puses tajā nevarēja iekļūt. Pretējā ēka bija četrstāvu, tikpat augsta, bet tās fasādi greznoja daudzi lieli logi, no iekšpuses aizklāti ar baltiem, pēc skata smagiem aizkariem. Mājai bija trīs ieejas, un pie tām gan stāvēja, gan piebrauca ekipāžas. Pa durvīm bieži nāca ārā ļaudis, un tiem parasti rokā bija vai nu soma, vai čemodāns; cilvēks sēdās ekipāžā un ņēma rokās grožus, ja bija kučieris, tad grožus ņēma tas. Georgs paskatījās un teica:

— Tie vis nav kaujas rati. Kaujas rati ir daudz skaistāki.

Piteks klusēja. Viņa tauta ratus nepazina.

Nams ar logiem, pēc visa .spriežot, bija Sargātāju mītne. Tieši tā to bija raksturojusi meitene.

Garām iedami, viņi to uzmanīgi nopētīja. Apsardzes nebija, neviens viņus neaizturēja, neskatījās uz viņiem. Laukuma stūrī abi apstājās.

— Šķiet, ka tur var viegli iekļūt, — Piteks sacīja.

— Varbūt tikai tā liekas, — Georgs apšaubīja.

Viņi pastāvēja vēl tādu brīdi.

— Jauks laukums, — Georgs novērtēja. — Tikai mazs. Nezinu, vai te var sapulcināt visus pilsētniekus.

— Kāpēc tad vajadzētu? — Piteks vaicāja.

— Manā laikā bija pilsētas, kur iedzīvotāji sapulcējās laukumā, lai izlemtu, ko darīt.

— Mūsu cilts arī sanāca kopā, — Piteks atcerējās. —- Tikai ne uz laukuma. Mums nebija pilsētu.

— Mums bija valdnieks, — Georgs teica.

— Mums — vadonis. Un vecajie. Viņi runāja. Mēs klausījāmies.

— Mēs arī klausījāmies, — Georgs sacīja. — Nē, šeit nekādi nesapulcinās visus pilsētniekus.

Tu gatavojies … n— Nezinu… Es domāju. Tā rīkojās Atēnās, bet mēs neesam atēnieši. Tomēr… Ja ar šejienes valdniekiem varēs vienoties, tad viss kārtībā. Bet ja ne?

Piteks padomāja.

— Pie mums tādā gadījumā ievēlēja jaunu vadoni.

— Vai vecais bija ar mieru?

Piteks pasmīnēja un paskaidroja:

— Viņam tajā brīdī jau bija viss vienalga.

— Vai tu domā, ka te arī tā var?

— Es domāju, ka mūs tieši tāpēc sūtīja šurp, lai mēs palūkotos: var vai nevar.

— Tev taisnība, — Georgs piekrita. — Taču es domāju citādi. Ja netiksim galā ar valdniekiem, jāsasauc kopā tauta. Jāvēršas pie tās. Pie mums tā nebija, bet Atēnās gan. Taču Atēnas arī bija liela pilsēta. Nav jākaunas kaut ko pārņemt no viņiem.

— Droši vien, — Piteks sacīja. — Būtu labi, ja izdotos. Jo citādi no tā visa nekas nepaliks pāri. Būs žēl. Viņi labi dzīvo.

— Bērnu būs žēl, — Georgs piebilda.

— Tev?

— Kāpēc netici?

— Tu pats stāstīji, ka esat metuši tos jūrā, lai noslīcinātu.

— Vājos. Nevajadzīgos. Tiesa, pārējiem arī neklājās viegli. Taču mēs tos mīlējām. Kad tie izauga, nebaidījās ne no kā.

— Mēs gan nepametām vājos, — Piteks domīgi atcerējās. — Viņi nomira paši.

— Šeit vājus neredz. Būs ļoti žēl, ja ar tiem kaut kas notiks.

— Jā. Bet uz Zemes bērnu daudz vairāk.

-— Taisnība… Tikai bērni jau tur nav vainīgi.

— Labi, — Piteks pabeidza. — Noiesim vēlreiz gar māju. Ja mūs neapturēs, es ieiešu iekšā, bet tu novērosi no laukuma pretējās puses. Ja pēc stundas neiznākšu ārā, ej uz kuteri. Taču uzreiz nelido prom: gaidi līdz vakaram.

— Lai notiek, — Georgs piekrita.

Viņi atkal piegāja pie Sargātāju nama, un neviens viņus neaizturēja. Tad Piteks pamāja Georgam, pagriezās un aši devās augšup pa kāpnēm.

Georgs pārgāja pāri laukumam un apstājās tā pretējā pusē pie dīvainās fasādes, kurā nebija neviena loga. _

Garām gāja ļaudis. Ieskatījies, Georgs ievēroja, ka, iznākot uz laukuma un nokļūstot blakus namam, viņi uz mirkli nolieca galvu, it kā paklanītos. Viņš labu brīdi vēroja, cenšoties neizlaist no redzes loka arī ieeju, kurā bija nozudis Piteks. Neviens cilvēks nepagāja garām bez šīs acumirklīgās kustības.

Georgs pastaigājās šurpu turpu ēkas priekšā, dungojot pie sevis melodiju, kas cita laikmeta cilvēkam droši vien liktos monotona un grūtsirdīga. Georgam ne. Viņi, trīssimt spartieši, šo dziesmu bija dziedājuši vakarā, zinot, ka blakus ir persieši un no rīta šķindēs zobeni.

Tās bija vislaimīgākās atmiņas Georga dzīvē. Kā pats uzskatīja — pēdējās. Dvēseles dziļumos viņš bija pārliecināts, ka ir gājis bojā kopā ar pārējiem, bet pēc nāves kļuvis nemirstīgs, nokļuvis nevis tur, kur visi, bet kādā citā vietā. Ar prātu viņš saprata — tā nav, taču palikt dzīvajos vienam pašam bija tik necienīgi, ka sirdī viņš nepieļāva tādu iespēju.

Dažkārt Georgs domāja, ka vēl kāds no trim simtiem, iespējams pat, visi kļuvuši nemirstīgi. Tādā gadījumā kādu no tiem varēja satikt šeit vai jebkurā citā vietā. Viņš bija pārliecinājies, ka ārpus dzīves attālumam un laikam nav nekādas nozīmes.

Tāpēc Georgs tik uzmanīgi nopētīja apkārtējos.

Piteks joprojām nenāca ārā. Ekipāžas brauca klāt un prom. Reizumis garām aizjoņoja jātnieki. Apkalto pakavu klaudzoņa bija tīkama skaņa. Kāds jātnieks, saslējis zirgu pakaļkājās, apstājās pie ieejas, nolēca zemē un skriešus metās augšup pa kāpnēm. Viņš smagi elpoja,, apģērbs vietām bija saplēsts skrandās.