Savam brālim sargs

— Esmu vainīgs, kaptein! — viņš atzina. — Tagad paskatīsimies, kurš kuru!

Ķērāmies pie darba. Kuteri atradās labs instrumentu komplekts, tas jau mums noderēja, kad vērām vajā lūku. Tiesa, tā slēdzene nebija sarežģīta, toties stipra gan; te atkal bija otrādi. Taču mēs nemaz nerūpējāmies par slēdzeņu saglabāšanu. Bija briesmīgs troksnis, un es baidījos, vai tikai samiegojušies puiši neaizbēg, domājot, ka sākusies zemestrīce.

Kad bijām sadragājuši otru slēdzeni, Uve Jorgens teica:

— Kā tev liekas, vai tie būs saglabājušies?

— Kas gan ar tiem varēja notikt? īpaši mitrs te nav. Un tiem jābūt iekonservētiem.

— Paskatīsimies, — Uve Jorgens uzbudināts murmināja, — paskatīsimies …

Arī trešā slēdzene ilgi neturējās pretī. Tiesa, mūs neviens netraucēja. Tas nebija paredzēts.

Noņēmām dzelzs paneli. Tas izrādījās smags un gandrīz uzkrita mums uz kājām. Mēs to tikko noturējām.

Te nu tie bija — stāvēja, droši iestiprināti piramīdā, konservācijas ziedei spīdot. Zem tiem atvilktnēs atradās patronas.

Uve Jorgens bija gatavs mesties uz ceļiem. Viņš steidzīgi satvēra automātu un kā bērnu piespieda sev klāt, nepievēršot uzmanību taukainajai eļļas kārtai. Viņš auklēja to rokās un dziedāja dziesmiņu, viņa acīs dega iedvesma.

Es nodomāju: Zeme, Zeme, mēs esam saņēmuši tavu sveicienu caur gadsimtiem pilnīgi neskartu. Taču dīvains ir šis sveiciens, un es nevaru uzreiz saprast, vai tā ir svētība vai "lāsts …

Uve Jorgens skaļi noklakšķināja aizslēgu. Dzelzs šķērssienas šo skaņu dobji atbalsoja, un tā saplūda ar Bruņinieka maigo bērnu dziesmiņu.

* * *

Uve Jorgens no rīta tūlīt pat ķērās klāt, lai ieročus savestu kaujas gatavībā. Viņš lika jauniešiem palīdzēt.

— Lai pierod pie ieročiem! — viņš man teica.

Lai pierod arī, nodomāju. Lielas nelaimes no tā nebūs. Ja mūsu plāns izdosies un mēs planētu evakuēsim, tad viņiem ar šīm lietām vairs nekad nebūs darīšanas* Ja nodoms nepiepildīsies — tad vienalga. Tad viņi nepagūs …

Tomēr labi nejutos. Bet vairāk kavēties nedrīkstēju.

— Tagad lidošu pameklēt to izdaudzināto mežu, — paziņoju Bruņiniekam.

— Jā, — Uve Jorgens atteica, nepaceldams acu no darba. — Vai tu zini, kur tas atrodas?

— Puiši teica, ka viņi zina virzienu un to pilsētu, no kuras sākas slepenā taka.

— Paņem kādu no viņiem sev līdz, lai parāda.

— Nē, — es iebildu. — Mēs taču nezinām, kāds tur stāvoklis. Iespējams, ka mani satvers tāpat kā Šuva- lovu. Kāpēc gan jāiejauc puiši?

— Vai ieroci ņemsi?

— Arī ne. Tas mani uzreiz atmaskos.

— Prātīgi, — viņš piekrita.

— Pagaidām komandē tu. Vai zini… — es samin- stinājos.

— Esi mierīgs.

Gatavs ceļam, piegāju pie Annas. Viņa ar nepatiku vārīja ēst.

— Es drīz atgriezīšos.

— Jā, — viņa atteica, it kā mēs būtu mājās un es taisītos aizskriet turpat līdz stūrim pēc cigaretēm. — Tikai nekavējies.

— Nē, — es atbildēju. — Prom un atpakaļ.

Iesēdos kuterī un pacēlos gaisā.

TRĪSPADSMITĀ NODAĻA

Dokumenti

Izraksts no kuģa žurnāla 595. ekspedīcijas diena. Kuģa laiks: 17.45. Atrašanās vieta: Iepriekšējā. Režīms: Bez pārmaiņām. Dzinēji atrodas gatavībā numur viens.

Ekipāža: Atrodas uz Otrās Dāla planētas. Sakari notiek regulāri. Skat. radiogrammu žurnālu.

Paveiktais: Aparatūra sagatavota darbībai. Baterijās tiek uzturēts pilns lādiņš. Iedarbināta automātiskā sistēma, kas seko mērķim.

Turpmākā rīcība: Zvaigznes novērošana un konsultācijas ar doktoru Averovu. Ierakstīja: Kuģa inženieris Lokanā Roka.

— Slepkavība! — sacīja tresnesis. — Slepkavības mēģinājums. Manā apgabalā, manā pilsētā kāds gribējis nogalināt cilvēku! Vai tev vēl bija par maz ar iepriekšējiem likuma pārkāpumiem?

Tiesnesis taisni acīm redzami novecoja. Šuvalovs skatījās tiesnesī, un viņam kļuva tā žēl. Arī viņš pats jutās pavisam nelāgi, rokas bez apstājas sīki un pretīgi trīsēja. Nekas nevarēja būt riebīgāks par to, ko viņš bija izdarījis. Tagad viņš to vairs neuzdrīkstētos; bet tas bija nepieciešams, un cēla mērķa labad dažkārt sevi jāziedo. Par to vairākkārt bija runājuši ekipāžas locekļi, bet viņš nebija īsti- sapratis. Tagad gan saprata. Va jadzēja aizsākto novest līdz galam: ja jau esi noziedznieks, tad ir arī jāizturas, kā noziedzniekam pienākas.

Nelaime tāda, ka Šuvalovs savu mūžu nebija redzējis nevienu noziedznieku. Atklāti sakot, viņš par to nekad nebija domājis un tikai tagad saprata, ka uz Zemes būtībā tādu nemaz nebija. Un viņš nezināja, kā tiem jāizturas.

Kad saskrēja cilvēki un veda viņu pie tiesneša, viņš katram gadījumam sapinkoja matus, briesmīgi atieza zobus un gāja, gāzelēdamies no vienas kājas uz otru. Viņam šķita, ka noziedzniekiem jāiet tieši tā. Taču vina mati bija mīksti un sen jau kļuvuši reti, tā ka -diez vai varēja radīt šausmas pārējos, bet visu laiku staigāt ar atieztiem zobiem bija nepatīkami un nogurdinoši. Tāpēc tagad viņš tikai drūmi pablenza tiesnesī un ņ; e spieda sevi pateikt:

— Turi muti. Citādi nositīšu arī tevi.

Tiesnesis viņa vārdiem pat nepievērsa uzmanību Viņš bija pārāk satraucies un aizņemts ar savām domām. Rokas vicinādams, viņš skraidīja pa istabu.