Savam brālim sargs

Viņi gāja, pa ceļam aplūkojot mājas, kas bija novietotas zigzagveidā gar ietvi, brīvajos laukumos auga koki un zaļoja zāle, šur tur ganījās pat zirgi. Abi gājēji skatījās uz mazajiem, spoguļgludajiem dīķiem, kuros peldēja lieli gaišzili un tumšsārti putni, līdzīgi gulbjiem, un uz citiem dīķiem, kuros peldēja raibas zivis. Cilvēki apstājās un noraudzījās uz tām, taču neķēra, tikai smaidīja, saskatījās cits ar citu, pamāja ar galvu un devās tālāk. Georgs un Piteks arī apstājās un paraudzījās uz putniem un zivīm, tad saskatījās, un Piteks jau gribēja paraustīt plecus, bet tā vietā piepeši _pa- smaidīja, un Georgs, kurš n'emācēja smaidīt, arī lēni, it kā ar piepūli pasmaidīja. Viņi nogrozīja galvas, brīnoties paši par sevi, un devās tālāk.

Ceļā gadījās liels atklāts stadions. Sacentās skrējēji, un zejnajās tribīnēs bija daudz cilvēku. Kaut ko tādu Piteks un Georgs bija redzējuši arī uz Zemes, bet te bija citādi. Cilvēki nāca lejā no tribīnēm, novilka kreklus, izgāja uz skrejceļiem un skrēja, bet skatītāji tribīnēs. tāpat uztraukti trokšņoja. Tie, kuri jau bija noskrējuši, apģērbās un atkal kāpa augšup tribīnēs, un sāka kliegt un māt ar rokām kopā ar visiem. Zemes cilvēki paskatījās, un Piteks teica:

— Ejam tālāk.

— Ejam, — Georgs piekrita. — Vai zini, viņi labi skrien. Bet es tos būtu noskrējis.

— Jā. Es ari būtu noskrējis, — Piteks sacīja.

— Var jau būt. Bet es — noteikti.

— Mani nu gan tev nenoskriet.

— Ej nu ej, — Georgs brīnījās. — Es esmu garāks, man ir garākas kājas, un es labāk skrienu.

— Nē, — Piteks iebilda. — Tas viss tiesa, bet tev mani nekad nenoskriet, un no manas tautas tu nevienu nebūtu noskrējis. Nemaz nerunāju par skriešanu pa kokiem, bet arī uz zemes ne.

— Pa kokiem tu māni, protams, noskriesi, — Georgs bija vienisprātis. — Bet uz zemes — nemaz nedomā. Vai ejam?

— Ejam, — Piteks bija ar mieru. Un viņi devās nevis prom, bet gan uz skrejceļa pusi. Tur mazliet nogaidīja, līdz skrējēji beidza distanci. Kad sāka gatavoties jauna grupa, Piteks un Georgs, tāpat kā visi, novilka kreklus un nolika zālē. Pēc tam viņi nostājās vienā rindā ar pārējiem, bet nenometās uz ceļiem. Georgs atspiedās ar elkoni pret celi, Piteks tikai viegli pieliecās, izslējis plecu. Nosita gongs, un viņi sāka skriet. Pilsētnieki uzreiz atradās priekšā — droši vien uzsākt skrējienu no tupus stāvokļa tomēr bija izdevīgāk —, taču Georgs viņus ātri panāca un izrāvās uz priekšu, un līdz pašām beigām nevienu nepalaida sev garām. Piteks ļoti Qentās, tomēr nespēja viņu apdzīt, un Georgs pie mērķa nonāca pirmais, bet Piteks — ceturtais.

— Redzi nu, — teica Georgs, velkot mugurā kreklu un klausoties, kā viņam par godu kliedz tribīnes. — Es teicu, ka tevi noskriešu.

— Labi jau, labi, — Piteks nepiekāpās. — Tā nebija īsta skriešanās. Es pat nebiju paguvis kā nākas ieskrieties, kad jau bijām klāt. Draugs Georg, tik īsā ceļa gabalā briedi nenoķersi, tam ilgi jāskrien pakaļ un nedrīkst atpalikt; viņš nogurs ātrāk par tevi, un tad varēsi to pamazām iedzīt; un beidzot panāksi. Tā, kā skrien tu, var skriet pakaļ meitenēm, kad izraugies sievu, jo tā, kura tevi grib, tikai sākumā skries ātri, pēc tam to panāksi, noķersi un viņa kļūs tava. Bet medībās tā nevar skriet.

— Mēs jau neesam medībās, — Georgs iebilda. — Mūsu aitas un cūkas nemaz tik ātri neskrēja, kad bija uzbarojušās. Un arī meitenēm neskrējām pakaļ, pie mums sievas izvēlējās citādi. Nē, mēs skrējām ātri, lai panāktu ienaidnieku. Ienaidniekam jāskrien pakaļ tā, kā skrienu es.

Beidzot viņi gāja tālāk, garām skulptūrām ielu stūros, skatoties- uz sievietēm un izbaudot to, ka viņas ir tik viegli ģērbtas. Viņi noraudzījās tajās labvēlīgi, ja sievietes bija vienas, un drūmi, ja tās bija kopā ar vīriešiem. Svešajos tērpos arī viņi abi jutās viegli un ērti, tie vairāk atbilda viņu gaumei nekā kombinezoni, jo savā dzimtenē viņi bija staigājuši pilnīgi kaili vai arī viens īsā tunikā un otrs — apjozis ap gurniem gabalu ādas. Līdz biksēm viņu civilizācija vēl nebija paguvusi izaugt. Viņi ne pārāk slēpa savu pārliecību, ka bikses ir lieka greznība un, ja tās vispār jānēsā, tad labāk jau īsas. Starp citu, viņi pierada arī pie garām; viņi pie visa kā ātri pierada …

Abi noraudzījās arī uz zirgiem — un saskatījās. Georgs daudznozīmīgi miedza aci, un Piteks piekrītoši māja ar galvu, lai gan no zirgiem neko nesaprata. Zirgi tiešām bija labi.

Sevišķi nesteidzoties, lai neatšķirtos no pārējiem, viņi iznāca centrālajā laukumā.