Savam brālim sargs

— Sapratu. Nebaidīties. Un nebrīnīties.

— Nebaidīties. Iesim.

Ierēdnis pieveda viņu vestibilā pie kādām durvīm un atslēdza tās,

— Ej iekšā.

Piteks iegāja. Ierēdnis viņam sekoja un aizvēra durvis.

Šeit bija tumšs. Noklikšķēja slēdzis, un kļuva gaišs.

Ierēdnis palūkojās uz Piteku.

— Redzu, ka esi pārsteigts. Vai tādu gaismu nekad neesi redzējis?

— Es… protams, ne. Kur gan lai būtu varējis to

redzēt?

— Taisnība, vairāk nekur. Raugies šurp. Kā tev liekas, ko tas atgādina?

Piteks sastomījās. Visvairāk tas līdzinājās videoekrā- nam, bet diez vai to vajadzētu ierēdnim sacīt.

— Tiešām nezinu … Nevaru iedomāties.

— Tev taisnība. Nu, pieņemsim, ka tas līdzīgs mazam, tumšam lodziņam. Tas īstenībā arī ir logs, tikai ne tāds kā pārējie. Tajā tūlīt ieraudzīsi Sargātāju…

Atkal noklikšķēja slēdzis.

Ekrāns kļuva gaišs.

Lielā istabā sēdēja cilvēks ar muguru pret logu. Logam priekšā bija biezi, balti aizkari.

Cilvēks sēdēja pie galda. Viņa priekšā atradās papīri. Viņš piecēlās un piegāja pie kaut kā, kas stāvēja pie sienas.

Tā bija pults. Piteks būtu varējis zvērēt: lai arī ne sevišķi jaudīga, tā tomēr bija skaitļotāja pults.

Skatīdamies papīra lapā, kuru turēja rokā, Sargātājs nospieda uz pults dažus taustiņus. Pēc tam atgriezās pie galda, taču tūlīt neapsēdās. Viņš piegāja pie loga, pavēra aizkarus un brīdi lūkojās ārā.

Skatienam pavērās brīvs laukumiņš, un Piteks tajā ieraudzīja pelēko ēkas sienu bez logiem. Tātad kabineta logs izgāja uz laukumu.

Cilvēks nolaida aizkaru un pagriezās. Kļuva redzama viņa seja. Tā bija domīga un nogurusi.

Viņš apsēdas un atkal iedziļinājās papīros.

Ekrāns nodzisa.

— Cilvēk, tu esi redzējis ļoti daudz! — teica ierēd-, nis.

— Ak, pat nezinu, ko sacīt… Kā pateikties. .

— Esi godīgs pilsonis — vairāk nekas nav vajadzīgs ne Sargātājam, ne man. Un vēl: nevaicā man, kā tas ierīkots.

— Nevaicāšu. Saki — vai ir ļoti grūti būt Sargātājam?

— Ļoti, ļoti grūti! Ne velti viņi gatavojas ilgus gadus, apgūstot visus Līmeņa noslēpumus … Cilvēk, nu pietiek, man jārunā arī ar citiem, bet tu esi ieraudzījis visu, ko gribēji.

— Tev taisnība. Esmu bezgalīgi pateicīgs …

Viņi izgāja vestibilā. Gaisma aiz muguras nodzisa.

Vestibilā Piteks gandrīz satikās vaigu vaigā ar vīru, kas bija atnesis vēsti par sadursmi. Viņš tikko iznāca no gaiteņa.

Viņu skatieni sastapās, un Piteks saprata, ka ir pazīts.

Apsardzes vīram patiesi grūti bija aizmirst iegareno, zaļo mednieka klejotāja acu skatienu. Cīņas laikā viņi bija raudzījušies viens otrā.

Piteks palocījās ierēdnim un steidzīgi devās uz izeju.

Aizverot aiz sevis durvis, viņš ieraudzīja, kā vīrs ar veselo roku rāda uz viņu un kā pārmainās ierēdņa sejas izteiksme.

Piteks izskrēja uz lieveņa. No laukuma pretējās puses viņam pamāja Georgs. /

Piteks pameta viņam ar roku un sāka skriet gar ēkas fasādi.

Georgs nesteidzīgi devās uz to pašu pusi,

Viņš neuztraucās. Viņš iepriekš juta, kad nāksies cīnīties un kad viss beigsies mierīgi. Šoreiz cīņas sajūtas nebija.

Un patiešām, lai cik savādi, bet Pitekam neviens ne- dzinās pakaļ. Iespējams, ka ierēdnis nenoticēja apsardzes vīram. Varbūt nebija neviena, kas varētu dzīties pakaļ. Vestibilā sardzes nebija, un to tur arī nevajadzēja.

Aiz stūra Georgs panāca Piteku, un viņi mierīgi devās pa pilsētu tajā virzienā, kur meža parkā bija atstāts kuteris ar meiteni pie tridivizora.

Pilsēta turpināja savu nesteidzīgo dzīvi. Gāja cilvēki, brauca ekipāžas. Izlūki satika dažus vezumniekus. Katros ratos bija iejūgts pāris spēcīgu vilcēju. Riteņi smagi dārdēja.

— Smaga krava, — piezīmēja Georgs.

— Jā. Bet maza.

— Dzelzs.

— Laikam. Vai nav par daudz pavadoņu?

Viņi pavadīja ratus ar skatieniem.

Kas tā var būt par dzelzi?

Abi saskatījās un pamāja.

Georgs sajuta, ka tuvojas cīņa.

— Nu, ko tu paguvi izdarīt? Vai Sargātāju redzēji?

— Iedomājies tikai — jā.

— Oho!

— Un vēl šo to.

— Ko tad?

— Namā ir elektrība un elektronika.

— Kas?

Viņi apstājās.

— Tad, redz, kā… Un es brīnījos, ka celtne pretējā pusē būvēta no plastmasas. Vismaz ir apdarināta ar to.

257

— Arī interesanti. s *

9 — 2043

— Elektrība. Un energoiekārta? *

— Nekādu pazīmju.

— Vai nu tā atrodas ēkā, vai arī strāvu pievada pa kabeli. Gaisa līniju neesmu manījis.

— Pagaidi, līdz būsim apgājuši visu kvartālu. Viņi apgāja kvartālu. Elektrolīnijas nebija.

— Tas nozīmē, ka šī nav vis nekāda vienkāršā pilsēta.

. — Jā … Ko tu vēl redzēji?

•— Apmēram apjēdzu, kur atrodas vismaz viens no Līmeņa Sargātājiem.

— Dodamies ātrāk .uz kuteri. Sāku uztraukties, vai to vairs atradīsim.

— Tad ej un lido prom pie mūsējiem. Es palikšu. •— Kāpēc?

— Novērošu Sargātājus. Iespējams, ka uzzināšu kaut ko par Šuvalovu. Ja katrs garāmgājējs var skatīties uz Sargātāju, vai tiešām tāds cilvēks kā Šuvalovs nepanāks tikšanos ar viņu? Gaidīšu tevi šeit rīt šajā pašā laikā.

Uve Jorgens stāvēja, iespiedis rokas sānos. Uz krūtīm viņam karājās automāts. Krietnais, labais automāts.

— Uz vietas! Viens, divi, trīs! … Uz priekšu, marš! «Mūzika!» viņš nodomāja, ieklausoties dobjajā soļu

dimā. «Ko vērtas visas simfonijas? Šī ir mūzika!»

— Vads, stāt! Viens, divi! Bēthovens!.