Savam brālim sargs

— Tu sev esi ļoti kaitējis! — viņš izsaucās, apstājies Šuvalova priekšā. — Ļoti kaitējis!

Viņam noziedznieka bija patiesi žēl.

— Es varu visus nogalināt! — noziedznieks paziņoja.

Tiesnesis nepacietīgi atmeta ar roku.

— Tu esi kaitējis ari man, — viņš nomākti teica. — Ko lai tagad dara?

Patiešām, cik nejauks stāvoklis!

Ja tiesnesis būtu noziedznieku nosūtījis uz galvaspilsētu uzreiz, tiklīdz to pieķēra Līmeņa pārkāpšanā, viss būtu nokārtojies. Nebūtu nekāda slepkavības mēģinājuma.

Tagad bija par vēlu. Slepkavības mēģinājumu nenoklusēsi.

Ja viņš vēl patiešām būtu ārprātīgs!

Taču ārsti, kas pirms tam bija tik pārliecināti, tagad domīgi grozīja galvas. Jā, viņi teica, ir gan daudz iemeslu tā uzskatīt. Tomēr ne mazāk iemeslu ir arī šaubām.

Vajadzēja kaut ko uzsākt, kamēr nejaukais večuks nav izdarījis vēl ko sliktāku. Lai gan tiesnesis nezināja, kas varētu būt vēl sliktāks, un baidījās par to domāt.

tiesnesis kategoriski pieprasīja, lai ārsti secinātu: jā vai nē. Vai noziedznieks ir vesels vai slims.

Taču ārsti mānījās, neteica galīgo vārdu. Paziņoja, ka nevar uzņemties tādu atbildību. Ka noziedznieks jāparāda galvaspilsētā.

•Tiesnesis saprata, ka dvēseles dziļumos viņi uzskata večuku par veselu, tikai nevēl tam ļaunu. Tas bija dabiski, bet tiesnesim no tā vieglāk nekļuva:

Viņš tikko valdījās, lai tiem neuzkliegtu.

Uz galvaspilsētu jau varēja nosūtīt uzreiz!

Tas vēl nebija pats sliktākais.

Pats sliktākais bija tas, ka ārsti savā vientiesībā noticēja, ka šis cilvēks patiešām ieradies no turienes, par kurieni stāstīja. No tālienes. No zvaigznēm. Noticēja tāpēc, ka viņš tā bija saniknojies.

Kāpēc, nu kāpēc viņa apgabalā jāsākas tādām nejēdzīgām baumām?

Tiesnesis atkal apstājās noziedznieka priekšā.

— Kāpēc tu to izdarīji? — viņš vaicāja.

Šuvalovs padomāja. Taisnību teikt nedrīkstēja.

— Tāpat vien, — viņš nosacīja un paraustīja plecus.

Tagad tiesnesis pa īstam nobijās.

— Nāksies tevi vest uz galvaspilsētu.

Večuks pamāja un teica:

— Ved.

Tiesnesis nopūtās un norīkoja, lai iejūdz zirgu. * * *

Tā tik bija pilsēta!…

Ja tā padomā, tad savādi — kas gan izraisīja sajūsmu? Brauktuves gludas, no skaldītiem akmeņiem, bet ietves atdalītas no tām, mūra mājas, ne augstākas par pieciem stāviem, lai gan gadījās arī vienstāva un divstāvīgas koka ēkas. Vai tas būtu sajūsminājis? Vai varbūt glītie pajūgi un ekipāžas uz ielām, koptie zirgi? Vai daudzie cilvēki?

Kā gan tas viss varēja atstāt kaut mazāko iespaidu uz tiem, kas atlidojuši no Zemes, kur griezās, kūsāja, darbojās grandioza tehnika, kur mājas stāvēja, karājās gaisā, lidoja, iegremdējās okeānā, kur gandrīz nemaz vairs nebrauca pa Zemes virsu, bet tikai lidoja, jo tā bija ātrāk, mierīgāk, patīkamāk un drošāk… Šeit bija tik tāla senatne salīdzinājumā ar lielās tehniskās civilizācijas planētu!

Droši vien galvenais iemesls bija tas, ka viņi — sajūsminātie vērotāji — paši nepiederēja pie Zemes civilizācijas un tās dižumu — ja vien tāds vispār eksistēja un nebija izdomāts — neizjūta, neuztvēra, kā nevar uztvert visu torņa augstumu, ja stāvi tam cieši klāt. Otrs iemesls, protams, bija tas, ka uz šīs modernās Zemes viņi pabija īsu laiku, vēl nepaguva kā nākas aprast un atkal to pameta, ienira izplatījumā. Zemes priekšstati sāka bālēt, bet pašreizējie, vietējie bija svaigi. Tāpēc nebija pārsteigums, ka Georgs un Piteks, ejot pa izkārtnēm un skaistiem eļļas lukturiem izdaiļotu ielu, patiesi sajūsminājās par to, ko redzēja visapkārt.

Viņus sevišķi aizkustināja šāds notikums: pa ietvi divu nopietnu, cieņas pilnu sieviešu pavadībā gāja ap divdesmit bērnu, pavisam maziņi, un garāmgājēji labestīgi noraudzījās uz viņiem; citi bērni pļāpāja, citi soļoja nopietni, daži kaut ko sūkāja, laikam konfektes. Georgs un Piteks apstājās un skatījās, palaižot tos garām, pēc tam vēl pagriezās un pavadīja ar skatienu. Georgs teica:

— Veselīgi bērni. Tikai ļoti daudz runā.

— Jā, — Piteks piekrita. — Domāju, ka viņu tēvi nav mednieki. Un tiem nenākas veikt garus pārgājienus, kad sievas nes bērnus uz muguras vai pie sāniem.

Viņš iesmējās, bet tūlīt apklusa, un viņi palūkojās viens otrā.

— Bērni, — drūmi noteica Georgs un paskatījās augšup, un arī Piteks paraudzījās turp, kur atradās gaismas nesējs, dzīvības un siltuma devējs, maigais un slēpta viltus pilnais. Pēc tam abi sāka iet ātrāk, steidzoties uz pilsētas centru, kam bija jāatrodas tajā virzienā, kur brauca vairāk ekipāžu un gāja vairāk cilvēku. Tur, bija teikusi meitene, arī jāmeklē Līmeņa Sargātāju māja. Meiteni viņi sev līdz neņēma, bet atstāja kuterī; lika noslēgt lūku no iekšpuses un sēdēt mierīgi, neko neaiz- tikt. Lai viņai nebūtu garlaicīgi, ieslēdza tridivizoru, iebēra aparātā sauju kristālu ar ierakstiem, kuru bija jāpietiek gandrīz vai diennaktij. Startera atslēgu paņēma sev līdz. Šo problēmas pusi viņi atrisināja ātri un labi. Taču iet uz pilsētu tomēr nolēma divatā, jo vajadzēja noorientēties, lai vēlāk varētu saprast viens otru no pusvārda.