Savam brālim sargs

Georgs tam vienaldzīgi nolūkojās pakaļ. Viņam nenāca ne prātā, ka vēsts par sadursmi abu kuteru pirmajā nolaišanās vietā tikai tagad sasniegusi pilsētu, jo tas bija noticis, kā viņam likās, tik sen un tik tuvu šai vietai — divu lidojuma stundu attālumā.

Turpinādams vērot, Georgs, lai netraucētu garāmgājējus, atkāpās pie pašas dīvainās ēkas sienas un pieskārās tai ar plaukstu.

Un tūlīt pat uzmanīgi paraudzījās uz savu plaukstu, tad uz sienu.

Pēc izskata tā bija mūra siena. Taču, pieskāries tai, Georgs sajuta savādu siltumu. Mūris noteikti būtu vēsāks. Georgs vēlreiz pārlaida roku pār sienu. Nē, tas nebija mūris, lai gan izskatās ļoti līdzīgs.

Tā, neapšaubāmi, bija plastmasa.

Atklājums Georgu darīja uzmanīgu. Pilsēta, kas vēl nupat bija likusies mierīga un vienkārša, piepeši kļuva nesaprotama un draudīga. Georgs sajuta nemieru.

Arēji tas viņā nekādi neatspoguļojās. Viņš turpināja stāvēt, atspiedis muguru pret silto sienu un nenolaižot acis no ieejas laukuma pretējā pusē.

Tikai laika rēķins viņa smadzenēs kļuva citāds. Minūtes pēkšņi kļuva garas.

Tomēr vēl nebija pagājusi stunda, un Georgs nekustējās no vietas.

* •+. *

Ieejot ēkā, Piteks nokļuva piašā vestibilā. Tā sienas bija rotātas kokgriezumiem. Garenais vestibils bija paralēls fasādei, no tā aizsākās vairāki gaiteņi. Ielūkojies vienā no tiem, Piteks redzēja, ka tas ir neiedomājami garš — gaiteņa gals izgaisa krēslā. Acīmredzot ēka aizņēma veselu kvartālu.

Pa vestibilu staigāja cilvēki. Piteks apstājās, lai daudzmaz^aprastu ar vidi.

Pēc dažām sekundēm pie viņa kāds pienāca.

— Kādēļ tu esi šeit ieradies? — viņš vēlīgi noprasīja.

Piteks mazliet padomāja.

— Man ir darīšanas.

— Neviens uz šejieni nenāk bez darīšanām, ■— cilvēks tajā pašā tonī teica. — Tu, protams, gribi visu izklāstīt tieši Līmeņa Sargātājiem.

— Jā, — Piteks atteica. Un piebilda: — Ja tas ir iespējams.

Cilvēks pasmaidīja.

•— Man patīk, ka- tu esi sapratis: darīšanu ir ļoti daudz, bet Līmeņa Sargātāju, kā zini, maz. Viņi var uzklausīt tikai pašus svarīgākos jautājumus.

— Man tieši tāds arī ir, — Piteks neatkāpās.

— Ticu. Katram cilvēkam viņa darīšanas svarīgākās. Taču atļauj arī mums pārliecināties, ka tavs jautājums patiesi ir ļoti svarīgs un nav atliekams. Saki, vai tu neesi izgudrojis mašīnu, kas var nerimti strādāt un kurai nevajag ne malkas, ne ūdenskrituma?

— Nē, es neizgudroju mašīnas.

— Pareizi dari. Visas mašīnas ir jau izgudrotas, un kļūdās tas, kurš domā, ka var izgudrot vēl kaut ko,

Pasaulē ir tikai viens Līmenis, un tas ir mūsējais. Vai tu varbūt domā citādi?

— Nē, — Piteks sacīja, — es domāju tieši tāpat kā tu.

— Tas ir ļoti labi. Par ko tad tu gribēji runāt ar Līmeņa Sargātājiem?

Piteks jau bija izlēmis. Galu galā, viņš nav pilnvarots iesākt sarunas, viņa uzdevums bija izlūkot pieejas.

— Vai zini, es tev neteicu patiesību.

— Ak tā? Nezinu gan, vai tas ir labi…

— Protams, ka ne. Man nav svarīgu darīšanu. Es tikai gribēju ieraudzīt dzīvu Līmeņa Sargātāju. Nekad neesmu nevienu Līmeņa Sargātāju redzējis.

— Ak tā! — izsaucās cilvēks un pasmaidīja. — Tas ir pilnīgi saprotams. Tu kļūdies, ja domā, ka tāda vēlēšanās radusies tev vien. Ļoti daudzi grib redzēt Laika Sargātāju. Taču tev jāatzīst: ja nāktos apmierināt visas šīs vēlmes, tad Sargātājiem to vien vajadzētu darīt kā rādīties cilvēkiem. Pa kuru laiku gan viņi tad sargātu Līmeni?

— Jā, tev, protams, taisnība, es esmu muļķis.

— Tā nemaz nav. Tu esi godīgs pilsonis. Tādu pilsoņu vēlmes mums jāapmierina. Šim nolūkam es esmu šeit. Redzi…

Viņš apklusa. Vestibilā ieskrēja kāds cilvēks. Tas smagi elpoja, apģērbs bija skrandās, kreisā pleca pārsējs sārtoja. Apskatījies visapkārt, cilvēks steidzīgi pienāca viņiem klāt.

— Kāpēc tu esi šeit ieradies?

Šoreiz ierēdnis vaicāja ātri un lietišķi, ne tā kā Pite-

kam.

— Uztraucošas vēstis no aizliegtā rajona.

Piteks aizgriezās. Viņš pazina: tas bija uzbrucēju priekšnieks sadursmes laikā.

• — Kas tur notiek?

— Tur ir cilvēki. Bija sadursme. Esmu ievainots. Ari daudzi citi. Tūlīt pat metos šurp.

— Kur tas notika? Vai pilsētā?

— Nē. Tur, kur atrodas tas, ko nedrīkst redzēt.

— A… Ej. Taisni, garām pirmajam un otrajam posmam. Es ziņošu.

Cilvēks pamāja un gandrīz skriešus aizsteidzās prom pa vidējo gaiteni. Piteks viņam sekoja ar skatienu.

Ierēdnis atkal pievērsās Pitekam. Viņa seja bija norūpējusies, bet pēc brīža viņš uzsmaidīja.

— Par ko mēs ar tevi runājām? Ak tā, tu gribēji redzēt Sargātāju… Par to, ko tu nejaūši nupat dzirdēji, neraizējies: tas viss ir jaunu cilvēku neprāts, kas vēl nav atraduši Līmenī sev vietu. Tomēr tādi ziņojumi ir ļoti svarīgi. Ja tev arī gadās redzēt vai dzirdēt kaut ko tādu .,.

— Vai tad mani arī pielaidīs pie paša Sargātāja?

—• Ak nē, šis cilvēks neredzēs Sargātāju. Bet viņš ieraudzīs vienu no tiem, kuri drīkst satikt cilvēkus, kas tiekas ar Sargātājiem.

— Sapratu. Tātad tu parādīsi man?

— Protams. Tikai…

— Vai man kaut kas jāizdara?

— Jā. Tu brīnīsies. Tas ir neizbēgami. Taču tev jāzina, ka tajā, ko tu ieraudzīsi, nav nekā slikta. Tas nav arī Līmeņa pārkāpums. Viss ietilpst Līmenī. Vai saprati?