Savam brālim sargs

— Pa vienam »no kreisās, ar' pārskrējieniem, uz priekšu — marš!

Uve Jorgens tīksminājās.

Lai viņam dod vai pēdīgos kropļus — pēc nedēļas viņš arī no tiem būs iztaisījis …

Bruņiniekus, — viņš ar lūpu kaktiņu pavīpsnāja.

— Ei, kā tu turi automātu? Kā tagad varēsi šaut? Tā tev nav nekāda nūja!

«Nē,» viņš nodomāja, «cilvēki arī uz šīs planētas cilvēki vien paliek. Cilvēki vienmēr ir cilvēki. Vajag tikai iedot tiem rokās kārtīgus ieročus, un tie…»

Kā viņi tur mēdza teikt — dievs radījis cilvēkus dažādus, vienus stiprus, citus vājus. Taču misters Kolts izgudroja savu četrdesmit piekto kalibru un tādā veidā vienādoja iespējas …

— Uzmanību! Pa kājniekiem… Jostas augstumā..« īsām kārtām …

Noklakšķēja aizslēgi.

Pagaidām tukšā.

Pagaidām.

* * *

Nokāpis no zirga, Nikodims to piesēja pie slitas. Pieklauvēja. Iegāja iekšā. Sacīja — «labs vakars». Lūdza padzerties. Viņam iedeva. Ja bija izsalcis, pabaroja. Iztaujāja par jaunumiem. Arī viņš taujāja. Cik spēdams atbildēja. Viņš jutās ierasti un viegli. Ja visu mūžu tā varētu. Tie bija vienkārši, labestīgi, strādīgi cilvēki. Krietni. Viņš centās neskatīties uz meitenēm. Bija taču devis mūka zvērestu. Protams, visos laikos tas ir pārkāpts. Cilvēks ir grēcīgs, grēcīgs gan. Bet ne jau tādā mērā, lai zaudētu godu.

Pārnakšņojis mājā vai siena zārdā, devās tālāk. Taisns ceļš veda starp plašiem laukiem. Spēcīgi vērši, kuru senči arī droši vien atvesti no Zemes, pāriem, bet dažu- viet pat četratā vilka smagus arklus. Tie šķēla tumši

brūnu zemi. Putni uzlasīja tārpus. Šeit ievāca divas ražas gadā. Klimats silts, un zeme laba. Viss auga griezdamies.

Mūks jādams pūta vien — vajadzētu lietu. Un kā pēc pasūtījuma sāka līt.

Kādā vietā viņš neizturēja un teica:

— Palaid mani.

Neviens nebrīnījās un neliedza. Ar, ja gribi.

Pusi dienas nostaigāja aiz arkla. Nogura. Pēc tam domāja: treniņš nepieciešams, bet aršana nav vis nekāds treniņš. Tas ir visu darbu pamats. Cilvēkus baro…

Viņš pēkšņi arī par sevi tieši tā nodomāja: cilvēkus barojam.

Atkal raisījās sarunas.

— Kam pieder zeme?

Viņu nesaprata.

— Kā — kam? Zeme ir zeme. Pati sev pieder.

Nē, nesaprata gan.

— Vai tad pie jums nav tā, ka tas ir tavs, bet tas — mans?

•— Kā ne — ir. Piemēram, apģērbs mans. Es to nēsāju*

— Ja labība izaugs, kam tā piederēs?

— Maizi visi ēdīs. Tātad — nevienam. Cilvēkiem.

— Ahā… — Mūks nopūtās. — Nav jums skaidrības par dievu.

— Par ko?

— Dieva jēdziena jums trūkst.

— Varbūt tas ir pilsētā. Tur ir pat mūra mājas.

— Eh… — Mūks nopūtās. — Vai saulīte jūs neuztrauc?

Brīnījās.

—< Nav jau nekāda muša. Laiks ari labs. Labība briest.. .

— Tāpēc ka saulīte pagaidām mierīga. Bet ja nu piepeši..

— Kas — piepeši?

— Runā, ka …

Par to smaidīja.

— Droši vien pilsētā runā. Mēs uz sauii skatāmies kā pienākas. Pie mums viss kārtībā, mums baumās nav ko klausīties.

Pareizi. Kārtīgi un pamatīgi, jo zeme. Bet saule…

Ak, saule, saulīte, nav, kas tevi apvalda!

Jo citādi varētu palikt šeit. Tas nav viņa darbs — lidot. Te dzīve viegla, pasaulīga. Mierīga dzīve. Vakaros spēlē ainas — gan ne no dieva rakstiem, bet pasaulīgas. Interesanti. Spēlē paši, citi atbrauc — un ari spēlē. īpašas mājas uzceltas šim nolūkam. Tiesa, nav tridivizoru. Un nemaz nevajag.

Mājas arī krietnas, ērtas. Tīras.

— Vai tad lopus neturat?

— Lopi pļavās.

Tomēr gaļu ēda katru dienu. Daudz ne, bet tomēr

ēda.

Slikti, ka dieva nav. Ja patiesība jāteic, tad arī viņš pats — Nikodims — atradinājies no dieva. Kamēr visi apkārt ticēja, arī pats ticēja. Tagad apkārt neviens netic, un pats …

Tiesa gan, lūgšanas skaitīja. Čukstus vai domās. Un krustījās. Ieradums taču, ak kungs! Četrdesmit gadu skaitījis lūgšanas — uzreiz neatmetīsi. Vai kādam no tā sliktāk?

— Palieciet sveiki.

— Lai Skaistums ar tevi!

Jāja tālāk un domāja grūtu domu.

Viņi neaizies no šejienes. Nenoticēs. Nēr neaizies vis. Vai gan ir viegli aiziet no tādas zemes, no rāmas dzīves — un tā uzreiz ne no šā, ne no tā pamest laukus, lopus, mājas, saspiesties dzelzs kuģos, lidot kaut kur caur melnu tukšumu…

Lidot prom no tāda skaistuma, kas neeksistē pats par sevi vien, bet ir ar cilvēkiem. Skaistums jau pastāv pats par sevi, bet, ja cilvēki to neievēro, tas tiem neatvieglo dzīvi, Šeit skaistums ir kopā ar cilvēkiem — tie saskata to, glabā, novēl cits citam.

Varbūt tādēļ viņi ir tik mierīgi, pārliecināti, labestīgi? Acīmredzot saprot: ja pasaulē ir skaistums, tātad šī pasaule ir pareiza.

Varbūt tieši to kādreiz gribēja Nikodims pats arī? Toreiz uz Zemes neieguva. Tālu nācās lidot, lai satiktu,

Nikodims varētu ar viņiem labi sadzīvot. Strādātu tāpat kā viņi. Ar gaišu dvēseli katram vēlētu: lai Skaistums ar tevil

Un no šejienes vairs prom neaizietu.

Visticamāk, ka arī viņi paliks.

Ar spēku nepiespiedīsi aiziet. Pamatīga tauta. Stipra.

Ja nu vienīgi izdotu tādu rīkojumu? Arī tad vēl nav zināms.

Pacelt, saviļņot, iekustināt…

Kļūt par pravieti?

Droši vien piekaus …

Ko citu lai izdomā? Neko.

Ak tu, pravieti, pravieti, nelaimes putns …

Tomēr nekur no tā neizbēgsi…

Nav viegli izšķirties. Vispirms pašam sevi jāpaceļ, jāsaviļņo, jāiekustina….

Vakarpusē atkal:

— Labs vakars ,».

— Esi sveiks.

Vakariņoja.