Savam brālim sargs

— Tātad vispirms viņi jānospiež uz ceļiem?

Nē, man tas nemaz nepatika.

— Klausies, beidz spriest pēc… krusta karagājienu algoritma!

Viņš pavīpsnāja:

— Kāpēc tad tu meklē… to, ko tu meklē?

Mazliet samulsu un nodomāju — patiešām, kāpēc es

to meklēju?

— Redzi, — es teicu, — tas ir pavisam kas cits. Es gribēju tikai nodrošināties pret nejaušībām..

Uve sāka smieties.

— Mans dievs, — viņš teica. — Kas gan tu par karavīru? Tu esi diplomāts.

— Es sevi arī neesmu dēvējis par karavīru.

— Un nemaz nemēģini. Tevi tūlīt nodos ieradums nesaukt lietas īstajos vārdos.

— Labi, — es atbildēju, — tā vairs nedarīšu. Tomēr atgriezīsimies pie lietas un mēģināsim spriest metodiski. Tev tas padodas.

— Mēs, vācieši… — viņš sāka, bet nepabeidza un pārmainīja plati. — Labi, mēģināsim. Ar ko sāksim?

— No paša sākuma, — ierosināju. — Pirmā teorēma: grūti iedomāties, ka ekspedīcija uz nepazīstamu planētu …'

— To jau tu teici. Pieņemts.

— Otrais pieņēmums. Lai izvairītos no konfliktsituācijām, kas iespējamas ilga lidojuma apstākļos, pareizāk, lai izvairītos no šādu situāciju pārāk radikāla atrisinājuma, tam, ko meklējam, jābūt pietiekami labi aizsargātam no … teiksim, no svešas ziņkāres. Tas bija pieietams tikai dažiem cilvēkiem: kapteinim, viņa palīgiem … Ekspedīcijas vadītājam … Tikai dažiem.

— Loģiski.

— Jāsecina, ka tam vajadzēja atrasties tādā vietā, kurai katrs nevarētu piekļūt.

— Pats Aristotelis nebūtu labāk izdomājis!

•— Labi jau, Uve. Tagad padomāsim: kur? Droši vien ne jau dzīvojamās, bet dienesta telpās.

— Tā.

— Tur, kur nevar nemanāmi nokļūt.

— Citiem vārdiem — centrālajā postenī.

— Viņiem varēja būt vienkārši stūrmaņa kabīne..

— Galvenais nav nosaukumos, kaptein. Galvenais ir tas, ka centrālajā postenī jeb stūrmaņa kabīnē mēs jau bijām. Un diemžēl neko tur neatklājām. Un visiem taviem ārēji nevainojamiem spriedumiem diemžēl ir kāds liels trūkums.

— Kāds tieši?

— Uldemīr, tu aizmirsti — kuģis ir sasniedzis mērķi. Noņemts un demontēts viss, ko vien varēts noņemt un demontēt, un acīmredzot kaut kur izmantots. Kāpēc tu domā, ka mums nepieciešamais palicis šeit? Pieļauju, ka tas paņemts pirmām kārtām! Tāda ir patiesā loģika.

— Iespaidīgi. Tikai… vai tad ir runa par vienu un to pašu? Medības ir viens, bet pavisam kas cits…

— Tas ir nosacīti.

t— Labi. Atgriezīsimies pie viņu nolaišanās. Vai tu domā, ka viss tika uzreiz izdalīts? Kā tu būtu rīkojies? , — Es būtu paļāvies uz ekipāžu …

— Citiem vārdiem — būtu to apbruņojis. Uve, tas viss ir labi un pareizi. Tikai saproti, ka tas nepaliktu bez sekām. Ja būtu noticis tā, kā tu domā, mums vakar būtu uzbrukuši ne jau ar stopiem un bultām.. s

— Ar laiku viss nolietojas.

— Ja priekšmeta vērtība ir acīm redzama, tad to cenšas atražot. Vismaz aptuveni. Konkrētā laikmeta tehnikas iespēju robežās. Varbūt vienkāršāk, droši vien — sliktāk. Un tomēr …

— Hm …

— Es vadījos no tā.

— Tam var iebilst, bet nevajag. Jo pašlaik svarīgi ir fakti. Taču, dārgais kaptein, fakti ir pret tevi: tā te nav, ko tu cerēji ieraudzīt un, atklāti sakot, arī es.

— Tomēr palūkosimies vēlreiz.

— Ja vēlies, palūkosimies vēl trīs reizes.

Un mēs atkal devāmies uz turieni, kur, pēc mūsu do- nām, atradās kuģa vadības centrs. Tur tiešām bija tukšs. Šķērssienu metāls un vadi. Stikla lauskas. Senas, saplaisājušas plastmasas šķembas. Vairāk nekā.

— Nu, vai pārliecinājies?

— Pagaidi, — es teicu, — lūdzu, pagaidi.

Sāku iztēloties, kā te viss izskatījies, kad kuģis bija dzīvs. Galvenā pults. Ekrāni atradās šeit — šurp nāk resnie kabeļi. Apgaismoju citu šķērssienu. Te droši vien atradās inženierpults. Jā, visticamāk. Labi. Trešā šķērssiena. Tajā eja uz blakus nodalījumu. Un gluda šķērssiena. Bieza, kā redzams pēc durvju apmales. Ļoti bieza. Kāpēc gan? Kādi divdesmit centimetril To varētu saprast, j-a blakus atrastos kodolreaktors vai dzinēji. Bet tie ir kuģa otrā galā. Piegāju klāt un pieklaudzināju. Dobja skaņa. Nē, tas nav vienlaidu metāls. Pameklēju ar gaismas staru. Uve Jorgens ieinteresēts skatījās, tad pienāca klāt un mēs meklējām divatā.

— Smalki nostrādāts, — viņš atzinīgi noteica.

Patiešām — šaura atslēgas cauruma sprauga un vairāk nekā.

— Redz, kur otra, — viņš teica.

— Un te vēl viena.

— Trīs slēdzenes. — Viņš nolamājās.

— Un atslēgas droši vien bija pie dažādiem cilvēkiem. Trīskārtīga kontrole. Jā, viņi pret to izturējušies nopietni.

— Interesanti, — viņš prātoja, — kas tur atrodas?

— Domāju — kaut kas pazīstams.

— Vai tu tā paredzi? Vai arī ceri?

— Es vados no tā, ka šī tehnika sasniedza kulmināciju divdesmitajā un divdesmit pirmajā gadsimtā, pēc tam tās līmenis strauji kritās.

— Lai dievs dod. — Viņa balss nodrebēja. — Lai dievs dod.

— Tikai kā mēs to atvērsim? Te nav pat pie kā pieķerties.

— To mēs atvērsim, — viņš nikni noteica. — To gan mēs atvērsim! Tūlīt atnesīšu instrumentus.

Viņš drīz vien atgriezās ar instrumentu kasti no kutera.

— Kas tur ārā notiek? — es apvaicājos.

— Visi guļ, tikai dežurants nomodā.

— Ahā, — norūcu.

— Arī viņa guļ, — viņš piebilda.

— Nu, vai zini… — iesāku. Tas jau pārsniedza visas robežas.