Savam brālim sargs

Kā bijām nolēmuši vēl uz kuģa, Mūks devās vismaz uzmest skatienu tuvākajiem lauku ciematiem. Spriežot pēc tā, ko stāstīja vietējie puiši, te dzīvoja tādos kā laukstrādnieku ciematos, kā sādžās ar piemājas lauciņiem, bet ne viensētās, kas būtu ļoti sarežģījis mūsu uzdevumu. Mūkam bija jāskatās un jāklausās, pie viena arī jābilst pa vārdam. Pie zemniekiem viņš devās ar prieku, teikdams:

— Pilsētnieki ir makten viltīga tauta. Pagāni tādi. Man ar zemniekiem parocīgāk. Pats no tiem esmu cēlies, un ar zemniekiem mēs visus laikus esam pārdzīvojuši.

Viņš devās prom jāšus, samainījis tērpu ar vienu no puišiem. Uve Jorgens jūtami sanīka.

Georgs un Piteks ar kuteri devās uz galvaspilsētu. Viņi paņēma sev līdz vienu meiteni par ceļvedi un arī pārģērbās pēc vietējās modes. Viņi bija trīs, un nācās viņiem dot lielo kuteri. Viņiem bija jānomaskē kuteris kaut kur ārpus pilsētas, bet pašiem jāpaklaiņo ap valdības rezidenci, jāizpēta, vai tur iekļūt viegli vai grūti, un jānoskaidro, vai tur nav Šuvalova. Ja viņa tur nebūtu, tad pret vakaru vai otrā dienā- viņiem jāatgriežas, bet, ja viņš atrodas tur, tad jāmēģina viņu atbrīvot un jāpilda viņa norādījumi. Pilsētā ieteicams staigāt pa vienaiņ, lai neatstātu kuteri bez uzraudzības, jo mēs nevarējām atļauties pazaudēt galveno transportlīdzekli. Pats nolēmu vēl aizkavēties, jo man nedeva mieru zemē iegrimušais kuģis.

Kad viņi bija prom, mēs ar Uvi Jorgenu un pārējiem puišiem ķērāmies pie saviem izrakumiem. Trīs puiši mūsu kombinezonos izskatījās diezgan ērmoti: neierasti platās bikses un piedurknes ļoti traucēja kustības.

Lūku atradām tikai vakarpusē. Nācās krietni noņemties, līdz to atvērām. Varu droši teikt, ka mēs ar Bruņinieku parādījām krietnas izgudrotspējas un tehnisku asprātību. Bija jau laiks doties pie miera, taču mēs nevarējām nociesties un, aizraidījuši pārējos gulēt, apbruņojāmies ar lukturiem un ielīdām kuģī.

Tas nebija pilns ar zemi, kā es gaidīju. Senā konstrukcija bija godam izturējusi gadsimtiem ilgo pārbaudi. Zemes vietā kuģi pildīja klusums. Mirušais gaiss tajā bija nekustīgs kā piramīdu gaiteņos. Šis kuģis nebija pielāgots horizontālam stāvoklim, un mums tajā viss sajuka, — nevarējām uzreiz saprast, kur grīda, kur griesti. Jo vairāk tāpēc, ka mums ierastā konstrukcija ar autonomo gravitāciju ļoti atšķīrās no tā, ko redzējām šeit. Klīdām, minot un neuzminot, paretam pārmijām kādu vārdu, bet vairāk klusējām. Jutāmies tā, it kā staigātu starp miroņiem.

Likās, mēs mierīgi būtu varējuši ieekonomēt divas dienas un nerakt vaļā šo senatnes pieminekli. Jo tas bija tukšs. Par to nebija jābrīnās: visam, ko cilvēki bija atveduši līdz, vajadzēja kalpot jaunajā vietā, un droši vien tas arī kalpoja. Kuģis bija izģērbts burtiski līdz ribām. Pat norauts sienu, griestu un grīdas apšuvums, visur redzams tikai metāls, pa kuru savienojoties un šķiroties vijās enerģētiskie, informatīvie un citi kabeļi.

Mēs devāmies aizvien tālāk. Atšķirībā no mūsu kuģa dzīvojamās telpas te atradās tuvāk lūkai, bet vadības — izvirzītas tālu uz priekšu jeb uz augšu, ja vēlaties. Kad ceļā sāka parādīties līdz galam nedemontētas pultis ar aparātiem — vairāk ar dzinēj iekārtām, nevis enerģētiskajām —, mums bija skaidrs, ka ejam jau pa vadības nodalījumiem. To bija pavisam maz. Tas saprotams, ņemot vērā, ka gan enerģētika, gan dzinēji kuģim, kurš nevarēja izkļūt ārpus trīsdimensiju telpas, bija daudz primitīvāki par mūsējiem. Toties pats kuģis, tā konstrukcija un šķērssienas izskatījās masīvākas: tās aprēķinātas daudzu desmitu gadu ilgam lidojumam un bija būvētas ar solīdu rezervi.

Beidzot nokļuvām līdz galam — nodalījumā, no kura varēja iet tikai atpakaļ. Tas bija vadu pilns konuss. Apšuve bija viegli deformēta. Ari šeit nebija nekā interesanta.

Atgriezāmies blakusnodalījumā, acīmredzot te kādreiz atradušies astronomiskie instrumenti un aparāti, es to nopratu pēc dažiem atlikušajiem paliktņiem. Uve Jorgens mani apgaismoja ar savu lukturi un teica:

— Jādomā, ka esi apmierināts.

Viņa tonis bija tieši tāds, lai es neapvainotos, bet arī saprastu, ko viņš par to visu domā. Atbildēju:

— Faktiem jātic, un tomēr vēl neesmu pārliecināts, ka viss velti. Mēs tikai neesam kā nākas padomājuši.

— Iemeslu- var atrast vienmēr, — Uve piebilda.

— Es jau netaisnojos, — paskaidroju. — Tikai es vienmēr esmu uzticējies intuīcijai…

— Galu galā, nav nekā briesmīga, — Bruņinieks mani mierināja. — Mums šis blāķis vēl var noderēt, jo tajā var lieliski nocietināties, ja mums klāsies plāni.

Man tas īsti nepatika.

— Tu runā tā, it kā mums neizbēgami būtu jākaro ar Otro Dāla planētu. •

— Tā arī būs, — Uve Jorgens teica. — Kā gan savādāk? Mēs taču esam jau sākuši.

— Es, piemēram, ceru, ka vēl varēsim vienoties.

— Dārgais kaptein, — viņš atbildēja. — Ar ko vienoties? Atceries taču. Vienoties var ar uzvarēto, ja gribi, lai viņš pieņem tavus noteikumus. Ar kapitulējušo. Pēc bezierunu kapitulācijas. Mēs taču gribam, lai viņi pieņemtu mūsu noteikumus bez ierunām, vai ne?

— Mums gluži vienkārši nav citas izejas. Nekādi kompromisi nav iespējami.