Savam brālim sargs

— Uldemīr, vai situācija nevar izrādīties vēl sarežģītāka?

— Paskaidro, ko tu domā.

— Varbūt bez šīm divām grupām uz planētas ir vēi kādi cilvēki? Citas iedzīvotāju grupas?

— Domāju, ka man to būtu pateikuši.

— Jaunieši, par kuriem tu stāstīji? Viņi pateiktu, ja zinātu. Viņi var arī nezināt. Pats teici, ka no viņiem daudz ko slēpj.

Averovs tikai tagad iekļāvās sarunā, un es uzreiz sajutu, ka viņi velk vienu meldiņu — acīmredzot paguvuši labi sadziedāties, kamēr biju prom.

— Padomājiet, — Averovs teica. — Tāda iespēja ir visai ticama. Cilvēki vēl lidojuma laikā varēja sašķelties vairākās grupās. Lidojums taču ilga ne jau vienu gadu un ne divus. Šķelšanās varēja notikt, arī izkāpjot uz planētas vai drīz pēc tam. Tā nebūt nav nejaušība,, ka mūsu atklātie cilvēki nedzīvo kuģa nolaišanās vietā.

— Tad kaut kas būtu palicis atmiņā, — es iebildu, tai pašā laikā mēģinādams saprast, uz kuru pusi viņi velk. Man vairs nebija šaubu, ka viņi grib panākt noteiktu rezultātu.

— Tas nemaz nav obligāti, — Averovs pakratīja galvu. —• Ne velti viņi aizmirsuši arī pašu kuģi! Vai daudz ko mēs zinām par tautu, no kuras cēlies mūsu Piteks? Taču šī tauta neapšaubāmi eksistējusi!

— Tas nu ir taisnība! •— pasmīnējis teica Piteks. — Mēs bijām gan, un kā vēl bijām! — Viņš plati izpleta rokas. — Reizēm pa vakariem, kad es izeju Atmiņas dārzā, man liekas, ka jūs visi neeksistējat. Bet mēs bijām!

— Pitek, jūs dzīvojāt aizvēsturiskos laikos, es viņam, cik spēdams, maigi sacīju. — Tāpēc no jums arī nekas nav palicis.

— Es esmu palicis, — Piteks, mazliet apvainojies, iebilda. Tiesa, apvainojies tikai uz mirkli: mēs nemācējām cits uz citu apvainoties, tieši tādēļ arī šeit atradāmies.

— Atvaino, —•■ es teicu. — Tu esi palicis, turklāt lieliski saglabājies. Gribēju tikai sacīt, ka šeit, uz Otrās

Dāla planētās, tādu aizvēsturisku laiku droši vien vispār Mv bijis.

— Neredzu iemesla strīdam, ■— sacīja Averovs.

— Gluži vienkārši es uzskatu, ka tāda iespēja nav izslēgta. Jūs taču nekontaktējāties ar vadību, un, pat ja tas būtu noticis, viņi aiz kādiem apsvērumiem varētu jums nepateikt visu patiesību.

— Jā, — es atbildēju, strīdēties, protams, riav par ko. Pat ja uz planētas nav citu populāciju, ja viņu sabiedrība atrodas tikai šķelšanās procesā vai pašā tā sākumā, arī tas jau pietiekami sarežģī mūsu uzdevumu.

— Atkarībā no tā, kā to formulē, — piezīmēja Uve Jorgens, mazliet pavilcis uz augšu mutes kaktiņu.

— Man liekas, — es teicu, cenzdamies izrunāt vārdus pēc iespējas svarīgāk, —- uzdevums bija skaidri formulēts: planētas iedzīvotāju evakuācija, kuras mērķis ir novērst viņu bojāeju.

— Tā ir maksimālā programma, — piloJts nepadevās.

— Ir taču alternatīva.

■— Jā, —• apstiprināja Averovs un nolaida galvu.

— Ņemot vērā, ka pirmām kārtām jāglābj Zemes iedzīvotāji.

• Man viss kļuva skaidrs, arī — kas. bijis iniciators. Bet es gribēju, lai viņi visu pasaka paši — tādos gadī: jumos parasti oponenta loģikā ir vieglāk atrast vājās vietas. Tādas vajadzēja atrast, jo' mēs nediskutējām vienatnē —• šeit atradās Piteks, arī Mūks, Georgs un Lokanā Roka, un daudz kas bija atkarīgs no tā, kam viņi piesliesies.

— Tā, — es norūcu, lai nebūtu jāsaka nekas noteikts.

— Trīs vīri un muciņa ruma … .

— Ko? — Averovs nesaprata.

— Nekas, doktor, — manā laikā bija tāda dziesmiņa. Labi, Uve Jorgen, — apzināti vērsos tieši pie viņa, — es gaidu, lai jūs paskaidrotu, kāda tad ir šī alternatīva.

— Jūs, kaptein, jau esat lieliski sapratis. Vai nu mēs riskējam burtiski ar visu pasauli — ar Zemi, Otro Dāla planētu un piedevām paši ar sevi —, vai arī izvēlamies mazāku risku un mazākus upurus, — viņa žokļi saspringa un viņš pabeidza teikumu skaļi un skaidri, — upurējam šo planētu un izglābjam visu pārējo.

— Planētu un tās cilvēkus.

— Planētu un tās cilvēkus, — viņš apstiprināja.

— Vai nu — vai, un, bet, taču, ja, jeb, — murmināju, apdomājot atbildi. — Saikļi, saikļi, mīļvār- diņi… — Cik viegli manam kolēģim tas izdevās: pla-

, nētu un tās cilvēkus. Cilvēkus — gan tos, kuri pašlaik mani gaidīja mežā, gan to, kura atradās manā kajītē, gan tos, kuri ievēroja Līmeni, gan arī tos, kuri no tā bēguļoja mežos… Gribēju iekaist dusmās, bet laikus sapratu, ka nevajag, un sapratu arī iemeslu: viņam, Uvem Jorgenam, kā arī visiem pārējiem maniem biedriem Otrā Dāla planēta bija tikai debess ķermenis, kas redzams uz ekrāniem, abstrakcija. Viņi nebija gājuši pa tās zāli, sēdējuši koku ēnā, redzējuši debesu zilgmi, klausījušies, kā dzied vējš, sasaucoties ar putniem, ieelpojuši ziedu smaržu un dalījušies maizes riecienā ar tās cilvēkiem. Tāpēc arī neviens no viņiem tagad nebūtu man piekritis. Vajadzēja rīkoties citādi. Bet manās krūtīs verda naids, un tam derētu rast izeju, kaut vai nelielu, turklāt lai neviens nesaprastu, ka esmu izdomājis mazu viltību.

— Jā, Uve Jorgen, — es teicu, — esi gan tu atradis alternatīvu, ka labāku vairs nevar. Es pazīstu… Ak,1 šīs alternatīvas, šie bezizejas stāvokļi, vēstures nepier

ciešam&as, šie jaukie, lieliskie puiši ar atrotītām piedurknēm un «Lilī Marlēnu» uz mutes harmonikām…