Savam brālim sargs

Es zināju, ko viņš domā. Šoreiz es viņam piekritu. Nē, te nebija nekādas pretrunas. Nedrīkstēja apspriest neveiksmes variantu visas ekipāžas klātbūtnē: kad cilvēki gatavojas izpildīt grūtu uzdevumu, viņi nedrīkst pieļaut pat domu par iespējamu neveiksmi. Jānoskaņojas spēlei, kā teica manā laikā. Par sevi biju* pietiekami pārliecināts, un arī Uve Jorgens, lai kas viņš būtu, bija pienākuma cilvēks, un es uzskatīju, ka uz viņu var paļauties.

— Labi, — es teicu. — Kādu garantiju tu liec priekšā?

— Paskaidrošu. Tajā brīdī, kad novērojumi rādīs, ka uzliesmojums patiešām notiks, nepieciešams, lai kuģis tomēr izpildītu savu uzdevumu — neatkarīgi no visa pārējā. Vai tāds variants tevi apmierina?

— Jā. Ja tikai būs pārliecība, ka stāvoklis patiešām ļr bezcerīgs.

— To noteiks Avērovs. Vai piekriti?

— Kurš gan cits? — atbildēju. — Taču viņš neuzdrošināsies izdarīt pārējo.

— Tāpēc arī gribēju, lai Roka paliek uz kuģa. Vai tu uzticies viņam?

— Es visiem uzticos, — atbildēju, un vispār tā bija taisnība.

— Pašlaik viņi ir Atmiņas dārzos. Pēc pusstundas satiksimies pie Rokas. Esi ar mieru?

Nodomāju, ka Uve Jorgens ari šeit pūlas pārņemt iniciatīvu. Taču nebija iemesla viņu piebremzēt, un es atļāvos tikai pašu mazumu.

— Pēc četrdesmit minūtēm, Bruņiniek, — es izlaboju, palūkojies pulkstenī.

Viņš pamāja.

— Vai varu iet? *

— Uve…

— Uldemīr?

*— Kāpēc tu neko vairāk nevaicā par to meiteni?

Es to pateicu tāpēc, ka pēkšņi man ļoti sagribējās parunāties par Annu — vienalga ar ko.

Viņš nogrozīja galvu:

Mums nebija pieņemts apspriest ar priekšniekiem viņu personīgās darīšanas. Dārgais Uldemīr, izprast dienestu — tas ir ļoti svarīgi.

Starp mums tomēr eksistēja savādas attiecības, brīvas — un tai pašā laikā saspringtas, draudzīgas — un kaut kādā mērā naidīgas. Bieži savās sadursmēs mēs staigājām gar bezdibeņa malu, kuru redzējām tikai mēs divi vien. Pagaidām tas attiecās vienīgi uz mums, vismaz pagaidām. Bez tā mums būtu grūtāk.

1 —■ Vai tad kāds izprot dienestu? •— es pasmaidīju.

— Hm, — Uve Jorgens norūca.

— Atvaino, Bruņiniek. Ierinda ir svēta vieta, vai ne?

— Tieši tā.

•— Tātad pēc,o trīsdesmit piecām minūtēm, — es teicu, ārā iedams.;

Anna gulēja manā kajītē uz platā kapteiņa dīvāna, viņa bija pat izģērbusies kā mājās, un par to es viņu pie sevis atkal uzslavēju. Samazināju apgaismojumu līdz pustumsai, apsēdos krēslā un ilgi lūkojos uz Annu — nevis kā uz iekārojamu sievieti, bet kā uz gulošu bērnu. Lūkojos, neko nedomājot, necenšoties nedz nolaisties pagātnē, ne arī pacelties nākotnē. Nedomājot par to, vai tikai šajā kajītē pirms stundas nav noticis kas nelabojams, jo katrai rīcībai ir savs īstais laiks, mēs to ne vienmēr precīzi uzminam vai arī dažkārt aplami aprēķinām… Es tāpat vien lūkojos, un man bija tik labi, cik labi vien cilvēkam var būt. Gluži kā glābjot cilvēkus, arī šajā gadījumā nedrīkstēja noskaņoties uz neveiksmes iespēju. Varēja būt labi, tikai labi, un neparko nevarēja būt slikti.

Tā es nosēdēju pusstundu. Pēc tam piecēlos un, cenšoties nedzirdami likt soļus, izgāju ārā. Tāda ir dzīve, es domāju, soļodams pa klusā kuģa klājiem. Tā sākusies ilgi pirms manas piedzimšanas un turpinās tagad, pēc gadu tūkstošiem. Darbs, darbs — un starpbrīžos mīlestība. Pusdienas pārtraukumā. Pārtraukums mīlestībai . Kādreiz visus darbus darīja pārtraukumos starp mīlestību. Droši vien tā bija labāk.

Taču pašlaik mūs gaida pārlieku nopietni darbi: dzīvība un nāve. Ja vēl būtu mūsējā vien… Tomēr, Anna, mīļā, tu tagad vairs neaiziesi prom, turpmāk visu dalīsim uz pusēm — gan dzīvību, gan nāvi. Pusi vienas vai otras, un vairāk man nav, ko tev piedāvāt.

1 — Roka, tātad uzdevums ir šāds.. .- Kā zini, kuģis ir gatavs uzbrukumam. Doktora Averova aparatūra uzlādēta, automātiski nomērķēta uz zvaigzni. Viņš nepā- traukti vēro tās uzvedību.

■— Uldemīr, kurš no mums ir inženieris? — R'-" jautāja. — Kurš no mums to visu zina labāk? Vari. gribi, lai es tev izklāstu doktora Averova aparatūra* uzbūvi un darbības principus?

Blakus sēdošais Uve Jorgens mazliet pasmaidīja. Es sadrūmu: ar mani runāja inženieris Lokanā Roka, beit pašlaik tas man nebija vajadzīgs. Man bija vajadzīg.. indiānis.

— Roka, — Uve Jorgens klusā balsī vaicāja. — Ko tu redzēji Atmiņas dārzā?

— Ak, — noteica Roka un, nolaidis plakstus, brīdi klusēja. — Redzēju daudz ko. Manus vadoņus un manus bērnus. Sarunājos ar tiem. Biju medībās, un mana~ bultas trāpīja mērķī. — Viņš no jauna apklusa. —Pērtam atkal stāvēju uz kara-takas. Kā toreiz, kad man» paņēma šurp. Es stāvēju, no slēpņa manī lidoja bul" un es zināju, ka tā trāpīs, zināju vēl pussekundi piktam, kad tas izšāva… — Tagad viņa monotonajā-1 :t» paklusajā balsī bija jūtams niknums, un es to izr-**^ toju.

— Klausies. Ja zvaigzne būs mierīga, tev nekas-*;. - būs jādara — tikai jāuztur sakari ar mums. Bet ja"H'5 kļūs bīstama …

•— Kā es to uzzināšu?

•— Pat ja doktors gribēs noslēpt, tu tik un tā to izlasīsi viņa sejā.

— Jā, — Roka piekrita ar nicinājuma pieskaņu balsī.

•— Tiklīdz sapratīsi, ka zvaigzne kļuvusi bīstama, tu