Savam brālim sargs

Līmeņa Sargātāji. Tam bija savas labās un savas sliktās puses. Ja tiesnesis viņu sodīs pats, tad var gadīties, ka, saņemot dīvainās mantas, Sargātājiem iegribēsies redzēt noziedznieku, jo — saki, ko gribi — lieta nebija gluži parasta. Ja cilvēks jau atradīsies Karstajās Smiltīs, tad Sargātājiem nāksies diezgan ilgi gaidīt, un ka tikai tas nevēršas pret pašu tiesnesi. Tas nozīmē, ka nosūtīt večuku būvēt torņus nevajadzētu. No otras puses, ja viņš uzreiz nosūtīs noziedznieku ar visu-mantību uz galvaspilsētu, tad var teikt: vai tiešām tiesnesis pats nevarēja "tikt skaidrībā, kāds sods pienākas -par tādu likuma pārkāpumu?

Un vēl kas — draudi, par kuriem atnācējs runāja. Varbūt tur slēpjas kas nopietns, bet varbūt ne: gluži vienkārši viņš ir slikti audzināts, tāpēc arī draud. Atkal vaicās: ko tu mums esi atsūtījis?

Lai kā ajrī lauzītu galvu, iznāca, ka' vislabākais bija tieši tas, ko viņš bija izdarījis: iegrūst nepazīstamo ārstiem, bet tos brīdināt, lai īpaši nesteidzas, gluži otrādi —"lai rūpīgi pārbauda, vai tas ir jucis vai nav. Viss iznāca tieši tā, kā vajadzēja. Mantas aizsūtīs uz galvaspilsētu, lai tur apskatās. Ja vēlēs noziedznieku sūtīt turp — laipni lūdzam, te viņš ir! Paņems no slimnīcas un aizsūtīs. Ja painteresēsies tāpat vien — kas notiek ar aizturēto, kāds ir spriedums —, var.ēs vienkārši atbildēt: atrodas ārstu pārbaudē, tūlīt tā beigsies, tad arī spriedīsim pēc visas likuma bardzības.

Vai arī pēc visas tā labvēlības: cilvēks ir jau gados, žēl viņa. Drīz taču pavisam zaudēs spēkus, Līmenis to barotu līdz pašai nāvei, bet kas viņam tur, Smiltīs, palīdzēs.

Vārdu sakot, skaties, kā gribi, bet steigties nevajadzēja nekādā ziņā.

Lai padzīvo tur pāris nedēļu. Varēs pa reizei iegriezties pie viņa. Varbūt izpļāpā kaut ko interesantu. Lai gan esi tiesnesis, tomēr ziņkārīgs tāpat kā visi cilvēki. Kālab arī neuzzināt, kā tie tur mežā īsti dzīvot

Tikmēr noskaidrosies, ko ar viņu lai dara.

Pāris nedēļas nav ilgs laiks. Nav kur steigties. Dzīve ir gara.

Tiesnesis noslaucīja pieri. Tādus nedarbus dzīve katru dienu neizstrādā. Vispār tā ir mierīga.

Laiks doties mājup. Jāsavāc šīs mantiņas un — aiz atslēgas. Neviens gan neņems, bet tāda ir kārtība. Parasti jau neko neieslēdz, bet visam, kas attiecas uz tiesu, jāatrodas aiz atslēgas. Tāds ir likums. Un likums jāpilda.

Tiesnesis uzmanīgi pacēla apģērbu. Viegls, nemaz nejūt tā svaru. Rokai no tā silti. It kā mazliet dursta. Ko tikai cilvēki neizdomā! Un kāpēc, jāprasa?

Viņš ielika apģērbu un visu pārējo galdā un to noslēdza.

- Paraudzījās pa logu. Cilvēki nāca ārā rfo mājām, devās pie melnajām kastēm: bija pienācis laiks skatīties saulē. Tiesnesim vairs nevajag, viņam vairs nav tie gadi. Bet pirms diviem gadiem viņš vēl skatījās. Kad bija jaunāks. Tagad vairs nav tie spēki.

It kā būtu viss?

Tiesnesis jau gāja laukā, kad ieradās vēstnesis no galvaspilsētas. Kā par spīti. Ieklupa iekšā, viss vienos putekļos. Pasniedza paketi.

Tiesnesis izlasīja. Neapmierināti saviebās.

Kas tad tas? Kāpēc? Rīt no rīta katru desmito — uz mežu. Tur, kur aizliegts atrasties. Ar lāpstām un ieročiem. Kas darāms — norādīs uz vietas.

Tiesnesis noskaitās. Jāravē, bet te — katru desmito. Skaļi to neteica. Tikai sacīja vēstnesim:

— Pateiksi, ka iedevi. Ej paēd un atpūties.

Pats devās apstaigāt mājas, paziņot par rītdienas uzdevumu,

* * «

Karavīri visbiežāk ir slikti diplomāti. Uve Jorgens to zināja, un viņu mierināja tikai tas, ka arī zinātnieki šajā jomā nemaz neizcēlās ar īpašiem talantiem. Vismaz Viņa laikmetā.

Viņš svinīgi sagaidīja Averovu, neviens diplomātiskā protokola speciālists nebūtu varējis piesieties. Galdā smaržoja kafija. Bruņinieks uzmanīgi pavērās Averovam acīs un palika apmierināts.

—• Doktor, noteiktais laiks klāt. Pagaidām mūsējie nav atgriezušies. Ceru, ka viņus vēl redzēsim dzīvus un veselus. Līdz tam būsim spiesti nest savu pienākumu nastu: jūs kā ekspedīcijas vadītājs, es — kā kuģa kapteinis.

Averovs pamāja.

— Uzskatu, — Uve Jorgens turpināja, — ka pirmais un galvenais, kas mums pašlaik jāveic: jāprecizē mērķi un līdzekļi to sasniegšanai. Vai piekrītat?

Averovs brīdi kavējās ar atbildi.

— Jā.

— Labi. Acīmredzot mēs abi esam pietiekami daudz par to domājuši. Vai piekrītat, ka tieši mums un tieši tagad jāizšķir divu civilizāciju liktenis, nerēķinoties ar kontaktu ar Zemi un negaidot to?

Sarunu vadīja Uve Jorgens. Viņš formulēja jautājumus, un sarunas biedram atlika tikai atbildēt. Taču bieži vien atbilde lielā mērā atkarīga no tā, kā izvirzīts jautājums, kādos vārdos tas ietērpts. Pilots to zināja un izmantoja. Averovam atlika vienīgi īsas atbildes. Arī tagad viņš noteica:

— Cita izeja diez vai iespējama.

— Es domāju tāpat. Kāds ir mūsu mērķis? Es to formulētu šādi: maksimāla cilvēku skaita izglābšana vienā vai abās sistēmās. Vai jums ir iebildumi?