Savam brālim sargs

•— Kāds «viņš»? — Averovs automātiski vaicāja.

•— Karalis Džons Bezzemnieks, ja tas jūs apmierina. Uzskatīsim, ka esam vienojušies. Atklāti sakot, es-jūsu vietā lepotos ,,»

•— Lepotos — ar ko?

Pilots neatbildēja. Viņš saspringti ielūkojās ekrānā. Pagājis sāņus, pārslēdza lokatoru. Pacēla acis. Lēni uzsmaidīja.

— Doktor, apsveicu. Liekas, esam veltīgi tērējuši pulveri:

— Ko tas nozīmē? — Averovam notrīcēja balss.

— Ja iedzimtajiem nav kosmosa lidaparātu, tad tas var būt tikai mūsu kuteris. Nepaies ne ceturtdaļstundas, un jūs varēsiet atvieglots apskaut savu vadītāju.

Averovs bija tik priecīgs, ka pat nedomāja apvainoties. ♦

DESMITA NODAĻA

—- Kaptein, sveicu jūs uz kuģa, — Uve Jorgens man sacīja un sasita papēžus. Likās, viņš runāja patiesi. Es izlīdu no kutera. Bruņinieks gaidīja, tad viņa uzacis pacēlās augšup, tomēr viņš apbrīnojami ātri savaldījās un metās uz priekšu — palīdzēt, bet es pasteidzos pirmais.

•— Sveicināta, jaunkundz. •— Viņš paklanījās. — Cik patīkams pārsteigums. *. Esmu ļoti, ļoti priecīgs — ja vien tas nav sapnis.

Anna stāvēja man blakus un skatījās uz Bruņinieku, savukārt viņš pievērsa skatienu kuterim, bet no tā vairāk neviens neizkāpa, un viņš pavērās manī. Smaids nodzisa.

•— Vai esat tikai divi vien?

■— Jā, — sadrūmis atbildēju un, lai ātrāk pabeigtu neizbēgamo ceremoniju, turpināju: — Iepazīstieties.

—- Uve Jorgens Riters fon Eks. Man ir tas gods.. ? Kas noticis, Uldemīr?

—- Sīki paskaidrošu, bet ne pašlaik. Anna.-?

Anna ziņkārīgi lūkojās visapkārt; tagad viņa pievērsās man.:

'— Tūlīt aizvedīšu tevi uz savu kajīti. Ieiesi vannā, paēdīsi pusdienas. Pa to laiku mēs parunāsimies ar

biedriem.

— Vai neesi aizmirsis, ka mūs gaidīs mežā?

Domās uzsaucu viņai «bravo!»: Annas sejā nebija pat samulsuma ēnas, nekādu «kā tas izskatīsies», «ko citi domās» un tā tālāk. Acīmredzot viņu nenomāca ne svešā vide, ne arī nepazīstamais cilvēks.

—* Protams, ne. Iesim. Pēc piecpadsmit minūtēm tiekamies centrālajā postenī, Uve. Un paaiciniet, lūdzu, doktoru Averovu.

— Katrā ziņā.

Pilota balss bija lietišķa, tajā vairs nebija jūtams izbrīns.

* * *

— Ļoti dīvains cilvēks. _

Manošajā jautājumā bija savi uzskati, bet es tomēr

pavaicāju:

— Kurš, Anna? Vai Uve Jorgens?

— No viņa tā vien vējo aukstums.

— Viņš ir ļoti atturīgs. Tā audzināts. Sīkāk es tev izstāstīšu kādreiz vēlāk. Kā tu šeit jūties?

— Te ir ērti. Lai gan.». uzreiz manāms, ka te dzīvo vīrietis. — Viņa apgāja kajīti, sīkāk aplūkodama tās iekārtojumu. — Ļoti daudz nepazīstamu priekšmetu, nezinu, kam tie dor»āti.

— Norunāsim tā: es tev parādīšu, ko drīkst aiztikt un kam labāk nepieskarties. Nāc šurp. Te ir vanna. Šeit ūdens … Kur tu esi?

— Tūlīt… — viņa atsaucās pārvērstā balsī, — Uli… Panāc šurp uz brīdi. Kas tas ir?

Kajītē uz galda atradās ierāmēts portrets. Nē< fotogrāfija, bet zīmējums pēc atmiņas no tā attēla, kas man kādreiz bija: Nanika melnā vakarkleitā sēdēja uz krēsla, nolaidusi rokas uz ceļiem, un pieliektu galvu skatījās objektīvā. Pati fotogrāfija bija palikusi tur, divdesmitajā gadsimtā.

— Kas tā ir? — viņa pusčukstus vaicāja.

— Vai tad tu nesaproti?

— Tā… Tā taču esmu gandrīz es? Nē… Tā esmu es!

%

— Tā esi tu.

— Vai tu … mani pazini agrāk?

— Pazinu. Tikai necerēju, ka tiksimies.

•— Tu atlidoji šurp manis dēļ?

— Jā, — neliekuļojot atbildēju, jo es šeit patiešām biju nokļuvis viņas dēļ. Vajadzēja tikai atcerēties, ka viņas abas man bija viena vienīgā, pretēji saprātam un loģikai.

— Tevis dēļ. Un pēc tevis.

— Uli…

Mēs apklusām. Gaiss kajītē sabiezēja un elektrizējās, mēs nebūtu pārsteigti, ja tagad iespertu zibens. Joprojām gaiši dega spuldzes, bet man likās, ka iestājusies krēsla. Atrados jau tajā dvēseles stāvoklī, kad redz nevis to, kas ir, bet to, ko grib ieraudzīt, kad tevis paša radītā pasaule ap tevi kļūst reāla. Droši vien arī ar Annu notika tas pats. Paspēru soli un atradu viņu gandrīz ar tausti. Sirds mežonīgi sitās. Viņas plaukstas nogūlās uz maniem pleciem. Taču hronometrs īsi nodūca nozīmētās piecpadsmit minūtes, un atkal neiespējami spilgti iedegās spuldzes, un no griezīgās gaismas man nācās piemiegt acis.

Lēni nolaidu rokas. Viņa arī.

— Uli…— viņa atkal sacīja, un man bija bail domāt par to, kas jautās viņas balsī.

— Laiks, — es neskanīgi noteicu, balss atteicās klausīt. — Nomazgājies, pēc tam atpūties pirms pusdienām. Pagūli šeit. Tu esi nogurusi. Baidos, ka mūsu saruna ar biedriem mazliet ieilgs. Sanāksme …

Sanāksme, nodomāju. Nolādētais seno laiku izgudrojums. Pārtrauc darbu, atpūtu, ej prom no mīļotās sievietes, dzīvs vai miris, celies un ej uz sanāksmi, sava gadsimta, sava laikmeta nolādētais dēls …

Anna soli atkāpās, kaut kas uzzibēja un izzuda viņas acīs.

— Vai tu apvainojies?

— Nē, kas tev prātā!

Tie bija meli. Vai viņa meloja tikai man vai sev arī?

— Apvainojies gan. Taču pašlaik citādi nevar. Pārāk svarīgi…

Kam tagad meloju es?

— Jā, protams. Nevar .. .■

— Saproti.

— Es saprotu. Ej.

» tfc tķ sļ:

— … tāda ir situācija uz planētas. Kā redzat, viss ir diezgan sarežģīti.

Paskatījos Averova, gaidot, ka tas turpinās sarunu. Bet negaidīti ierunājās Uve Jorgens.