Savam brālim sargs

Mēs skatījāmies viens otrā ar visu saprotošām acīm un smīnējām, nebūt ne pārāk jautri un labvēlīgi, un biedri skatījās uz mums un neko nesaprata, jo šī saruna bija domāta nevis viņiem, bet vienīgi mums diviem. Tā bija riska pilna spēka pārbaude, taču man noteikti bija jāliek Bruņiniekam saprast, ka redzu viņam cauri, lai nedomā, ka varēs visus vest aiz sevis un es nespēšu viņu apturēt. — Neapstrīdami loģiska alternatīva. Šeit varbūtība lielāka, tur — mazāka, tātad realizējam otro variantu. Ak, šis teitoņu metodiskums …

Uve Jorgens nepalika parādā.

— Kā tad! — viņš atbildēja, raugoties manī piemiegtām acīm. — Labāk jūsu iemīļotie «gan jau» un «nekas», «urā» sauciens pēdējā brīdī un mīklainā slāvu dvēsele, vai ne? Gan jau kaut kā tiksim galā! Tāds ir jūsu spriedumu algoritms, dārgais kaptein! Taču atbildība ir pārāk liela, un, starp citu, savā laikā jūs iemācījāties savaldīt šo, savu «gan jau». Atcerieties, kapteini

Es atcerējos gan. Acīmredzot arī viņš apķērās, jo tas, par ko mēs runājām, nesaucot lietas īstajā vārdā, beidzās ne jau viņam par labu. Pārējie tikai skatījās un mirkšķināja acis. Viņiem neko neizteica ne teitoņi, ne slāvi (pat Mūkam ne), tā bija viņiem veco un jauno laiku vēsture kopā, bet ne vienu, ne otru tie nebija mācījušies. Sapratu, ka man tieši šobrīd jāpāriet uzbrukumā, kamēr vēl Bruņinieks atceras, ar ko beidzās mūsu attiecību noskaidrošana tajos laikos,

— Tagad uzklausiet, — sacīju, lai atgādinātu visiem un ikvienam, ka šeit kapteinis esmu es. — Šo alternatīvu mēs vēl apspriedīsim. Pašlaik esmu pret un būšu līdz tam brīdim, kamēr apstākļi pierādīs, ka tā ir vienīgā izeja. Pagaidām mums ir vairāki konkrēti uzde-

vumi. Atrast Šuvalovu, sniegt viņam nepieciešamo palīdzību, lai viņš varētu realizēt vajadzīgos kolitaktus. I Tas pirmkārt. Otrkārt, nopietni noskaidrot visu par S iedzīvotājiem. Cik to ^un kur. Ne tikai noskaidrot, — sarunāties ar tiem, pastāstīt, kādas briesmas draud, kā no tām izglābties, panākt, lai doma par evakuāciju rastos un attīstītos ne vien vadībā, bet visā sabiedrībā. n Kā redzat, darba pāri galvai. Jāsāk "tūlīt. Uz mežu pie tiem cilvēkiem, par kuriem es runāju, ies Lokanā

— Mirklīti, kaptein, — Uve Jorgens mani pārtrauca, " lai gan tā rīkoties nepieklājās. — Labāk lai uz mežu

iet Piteks.-

■

Padomāju un nekā aizdomīga neatklāju.

— Labi. Lai iet Piteks.

— Grūti, — Piteks izslējās,'— ak, cik grūti būs, Ulde- mīr. Ja tu būtu atnācis pie mums t— tolaik, kad vēl dzīvoju starp savējiem — un būtu teicis, ka mums jāpamet savas medību vietas, ezeri, kur ķērām zivis, ] meži, pilni ogu, sēņu un garšīgu sakņu… Uldemīr, tev klātos slikti, un tu neko nevarētu mums izskaidrot. Par

šīm vietām mēs cīnījāmies ar citiem un tos nogalinā-. jļ jām, un viņi nogalināja mūs — citādi jau es nebūtu |J šeit… Nē, Uldemīr, tas būs ļoti grūti. Vajadzētu izdarīt tā, lai viņi paši grib aiziet. Bet kā lai to izdara? M / Mēs gājām prom, kad vairs nebija zvēru, kad brieži bija noēduši un nomīdījuši visu zāli. Es nezinu, kā šeit dzīvo cilvēki un vai stepēs ir daudz zvēru.

—• Droši vien daudz, —• mehāniski nomurmināju, atcerēdamies to, ko redzējām, pirmoreiz pārlidojot planētu. r

— Uldemīr, saku tev atklāti: es izdarīšu visu, kas <1 vajadzīgs, izdarīšu, bet nezinu, kas no tā iznāks. Ja tie

būtu mūsējie, tad es zinātu — var aizdedzināt mežu vai zāli stepes. Bet šeit — kas pateiks, kā rīkoties?

— Patiesi, — apstiprināja Mūks, pašūpojis galvu un skumji palūkojies manī. — Paredzu lielas nedienas. Kā pateiksi cilvēkam, lai tas pamet tēvu tēvu zemes?. Kurš pieļaus, ka plēsīgi zvēri izposta dzimtas kapus? Lielas ir tā cilvēka bēdas, kurš atstāj savu māju visiem vējiem. Kas gan ir stiprāks par mīlu uz savu namu? — Mūks pārlaida mums visiem skatienu un pacēla pirkstu. — Ticība. Kam viņi tic? Vai tu to zini, kaptein?

—- Droši vien savam Līmenim, — es skaļi izteicu to, ko biju domājis.

— Tad tie neaizies, jo tiem nav sava Mozus, kas tos vestu. Mozus spēks ir no dieva, bet tu saki, ka viņi dievam netic. Nē, kaptein, tu mums sagādā grūtu pārbaudījumu.

Lai jau izsakās visi, noguris nodomāju un pamāju stūrmanim.

— Un ko tu domā, Georg?

Spartietis~ skopi pasmaidīja.

— Mēs rīkojāmies vienkārši. Kad vajadzēja pārliecināt, mēs gājām ar šķēpiem. Tie pārliecināja mūsu vietā, un nepalika neviena, kas mums varētu iebilst.

Tā jau ir lietišķa saruna, — pasmaidījis piebilda Uve Jorgens. Es nikni pašķielēju uz viņu, bet viņš turpināja: — Interesanti tikai, kam nācis prātā sūtīt tik tālu pilnīgi neapbruņotu ekspedīciju?

—• Vai bez zobeniem un šķēpiem, Uve? — neizturēju, nepakaitinājis viņu.

— Vismaz. Jo vietējiem iedzīvotājiem noteikti kaut kas ir. Vismaz loki ar bultām. Nevar būt, ka viņi nemedītu dzīvniekus.

* — Loks un bultas! — iesaucās Lokanā Roka. — Loks un bultas, o!