Savam brālim sargs

— Jā, — es atkal iejaucos. Kāds velns mani visu laiku dīdīja aizskart Uvi Jorgenu, man nez kāpēc nepatika, ka viņš sēdēja tāds mierīgs un līdzsvarots, lai gan es tikko it kā biju sarunā viņu pieveicis. Droši vien viņam azotē glabājās vēl'kāds akmens, un labi vēl, ja tikai akmens, nevis tā kārba ar garo rokturi — rokas granāta. — Britu strēlnieki savā laikā, liekas, krietni papurināja bruņiniekus, vai ne, pilot?

Šoreiz viņš pavīpsnāja.

— Kaut kas tamlīdzīgs bija gan, — viņš piekrita. — Jāteic, ka bruņinieki bija ļoti slikti informēti par pretinieka spēkiem. Mēs viņu kļūdas neatkārtosim. Paldies tev, kaptein, par pakalpojumu,kuru tu mums esi izdarījis.

— Ņem par labu, — es atbildēju. — Par kādu pakalpojumu tu runā?

— Ta,vā laikā tas saucās «dabūt mēli». — Viņš atkal pasmīnēja, un viņa smīns man nepatika. — Es domāju to meitieti, kuru tu atvedi uz kuģa. Acīmredzot esi atradis ar viņu kopīgu valodu.

Es uzskatīju par labāku saprast viņu burtiski.

— Tas nebija grūti, — atbildēju. — Tur lejā cilvēki runā mūsu valodā.

Pilotam tas nebija jaunums, bet pārējie ekipāžas locekļi nevarēja apslēpt izbrīnu.

Kā tad tā? — prasīja Georgs.

-— Es jau jums teicu, ka atradu veco kuģi. Tie ir Zemes cilvēku pēcteči, tātad mūsu radinieki.

— Brāļi, — noteica Mūks un atkārtoja vēlreiz, sva- rīgi un pārliecināti: •— Brāļi.

— Brīnišķīgi, — Bruņinieks viņu pārtrauca. — Droši vien viņa varēs izstāstīt, kā mūsu brāļi bruņojas, kad tiem rodas nepieciešamība. Vai negribi, kaptein, viņu ataicināt šurp?

— Nenāk ne prātā.

es atbildēju, cenšoties palikt mierīgs.

Es tiešām netaisījos pieļaut, ka Annu šeit nopratinātu. Ne jau tādēļ, ka neredzētu tam īpašas jēgas: varbūt viņa varētu atcerēties kaut ko tādu, kas mums noderētu. Arī ne tāpēc, ka tā būtu droši vien ne pārāk godīga attieksme pret viņu — es taču nebiju ar Annu par kaut ko tādu vienojies. Man vispār negribējās, lai mūsu turpmākās attiecības ar Otrās Dāla planētas cilvēkiem ekipāža uzskatītu kā militāru kampaņu.

— Nē, — atkārtoju cik vien iespējams kategoriski.

— Jo es netaisos karot.

Liekas, viņiem bija cits viedoklis.

— Labi, — Bruņinieks nopūtās. — 2ēl, ka nav laika. Mēs varētu izveidot labas vienības no viņiem pašiem.

— Savējie pret savējiem? — vaicāja Nikodims.

— Vai tas būtu cienīgi?

— Tā vienmēr bijis, — nesatricināmi paziņoja Georgs.

— Gana, — es viņiem teicu. — Nav jēgas runāt par to, kā nav, — par lokiem, bultām, laiku… Mums izvirzīts milzīgs uzdevums, un normālos apstākļos tas būtu pa spēkam tikai augstas klases diplomātiem. Taču mēs ar to tiksim galā. Jātiek — ar to viss pateikts.

— Un ja nu neizdosies? — klusu pavaicāja Uve Jorgens.

— Izdosies, — spītīgi atteicu.

-— Negrēkojiet pat domās, — Mūks deva padomu.

— Tātad spēku izvietojums būs šāds, — es turpināju, jo sarunas laikā jau biju paguvis kaut ko pārdomāt.

— Tūlīt mēs visi, izņemot tos, kuri paliks sardzē uz kuģa, dosimies uz planētu, Uz to vietu, kur mani gaida jaunieši. Tur sadalīsimies. Es došos pie tiem, kuri slēpjas mežos (nolēmu, ka labāk turp iet tieši man — Piteks

nebija par sevi pārliecināts, bet Bruņinieks un Georgs bija pārāk kareivīgi noskaņoti), Piteks un Georgs pa-, mēģinās nodibināt sakarus ar Šuvalovu, jo viņi ir visveiklākie, izturīgākie, pie tam vēl pēddziņi. Uve Jorgen, tavu uzdevumu noteiksim tur, apakšā. Droši vien tu būsi rezervē, — Man ļoti negribējās viņu atstāt uz kuģa. — Tu, Lokanā Roka …

' *— Lai viņš paliek sardzē, — Uve Jorgens ieteica.

— Labi, — es biju ar mieru. — Dabiski, ka doktors Averovs ar! nepametīs savu aparatūru.

Averovs pamāja. Apklusis sarunas sākumā, viņš vairs tajā nepiedalījās.

*— Sakari ar kuģi: katru dienu pulksten astoņpadsmitos, sešos un divpadsmitos. pēc mūsu laika un vēl — pēc nepieciešamības. Brīdinu: sakariem var būt traucējumi, lejā paši redzēsiet.

—• Skaidrs, — visu vietā atbildēja Bruņinieks.

•— Es beidzu, — paziņoju.

•— Kad izlidojam? — pilots apvaicājās.

— Cik jums vajag laika, lai sagatavotos?

— Lai sataisītos, nevajag daudz. Taču domāju, ka pirms kuģa atstāšanas puiši varētu pa* pusstundai pavadīt Atmiņas dārzos. Tā teikt, uzlādēt akumulatorus.

Es tur neatradu nekā peļama.

— Lai tā būtu, — piekritu. — Tas ir viss?

— Jā.

-— Varat iet, — es sacīju.

Tā jau man likās, ka Bruņinieks uzkavēsies. Un viņš palika.

•— Kaptein. * r pienācis man klāt, viņš klusu iesāka.

— Klausos.

1 — Vai tu patiešām esi pilnīgi pārliecināts?.?

Ar skatienu parādīju, ka esmu viņu sapratis. y

— Pilnīgi? — es pārvaicāju. — Kā zini, pilnīgas pārliecības nemēdz būt. Taču es nespēju iedomāties, ka mēs varētu pieļaut neveiksmi.

— Piemēram, tāds variants: mēs lidojam uz planētu, - gaisā notiek katastrofa, un mēs nokļūstam tur jau lūžņu

veidā. Vai teorētiski tas. ir iespējams?

— Teorētiski… jā.

— Uldemīr, vai Zemes bojāeju tu pieļauj kaut vai teorētiski?

— Es negribu;

— Tātad vajacizīga garantija?