Savam brālim sargs

Averovs ļoti būtu gribējis iebilst, bet viņam nebija iebildumu. Viņš jau visu bija pārdzīvojis vienatnē ar sevi un saprata, pie kā neizbēgami novedīs saruna, un bija tikai pateicīgs pilotam par to, ka tas, nevis Averovs, izsaka visu draudīgo un briesmīgo, bet viņam atliek vienīgi piekrist. Varbūt arī iebilst, tiklīdz gadīsies kaut vismazākā iespēja.

— Tagad par līdzekļiem. Doktor, pasakiet atklāti: vai jūs ticat planētas evakuācijas iespējai? Pat ja mūsu' sūtņi spēs par visu vienoties?

Averovs atdzīvojās.

— Vai zināt, Uve Jorgen, es ļoti ceru uz to, ka viņi vienosies. Šuvalovam piemīt pārsteidzoša spēja pārliecināt cilvēkus!

— Doktor, to jūs jau sacījāt. Vai man jāatgādina jūsu paša aprēķini? Pat ja viņi vienosies, mēs nepagū- sim, vai saprotat, nepagūsim viņus izglābt un, .ļoti ticams, — vispār nevienu.

Tā tas bija, un tomēr ..

— Pagaidiet, Bruņiniek. Mēs spriežam, vadoties. no tā, kas zināms mums. Taču nemaz nav izslēgts, ka mūsējie atgriezušies atvedīs kādu informāciju, kas liks pašos pamatos pārskatīt.. ^

—■ Ja viņi atgriezīsies.

— Ja viņi neatgriezīsies, — pats sev negaidīti Averovs pēkšņi iekliedzās, — tad viņi jāatrod! Vai jūs, pilot, varbūt gribat pamest draugus likteņa varā? Nē, to nu gan es nepieļaušu!

Uve Jorgens pēc brīža noteica:

— Citiem vārdiem sakot, jūs esat ieguvis jaunus datus par zvaigznes stāvokli? Vai tā ir pārdomājusi un vairs nesprāgs?

— Ne! Bet…

Kas tad ir mainījies, doktor?

— Vai patiešām jūs.,, Kāda šausmīgā aukstasinība, Uve Jorgen! Kā jūs varat būt tik mierīgs?

Pilots skumji pasmaidīja.

— 'Esmu pieradis zaudēt biedrus, doktor. Diemžēl.. i

—• Ak, šis jūsu nežēlīgais laikmets! Taču es nevēlos

pie tā pierast.

— Mēs arī nevēlējāmies, bet mums nevaicāja. Nesāksim strīdēties par blakuslietām. Vai jums ir plāns, kā viņus atrast?

■— Lidot uz planētu lielajā kuterī.

— Kas tad lidos?

— Kā —• kas?

— Doktor, jūs piespiežat mani atkal atgādināt… Ja runa būtu tikai par mūsu biedriem, es pat nedomātu iebilst. Ja tagad sāksim meklējumus, cik ilgi tie vilksies? Kur garantija, ka nepazaudēsim arī citus? Kas nodzēsīs zvaigzni un izglābs Zemi? Kas izglābs jūsu cilvēci?

—- Kāpēc «manu»?

— Manas Zemes sen vairs nav. Mēs esam tādi paši kā tās otiņspuru zivis, kas nejauši bija nodzīvojušas līdz daudz vēlākam laikam, lai gan visi to radinieki sen jau labākajā gadījumā bija tikai pārakmeņojumi… Doktor, tā ir jūsu pasaule, un jūsu dvēselei jāsāp par to. Jums jāsaprot, kas ir svarīgāks: miljardi cilvēku tur vai divi mūsu biedri šeit. Ko jums iesaka jūsu priekšstati par humānismu?

— Kā no humānisma pozīcijām izskatīsies tas, ka atstāsim šeit cilvēkus drošai bojāejai?

—• No mana viedokļa, doktor, humānisms ir māka izvairīties no lieliem upuriem tur, kur var iztikt ar maziem.

— Es sajukšu prātā…

— Neiesaku.' No tā nevienam nekļūs vieglāk, bet jums būs tikai sliktāk. Un nedomājiet par sevi vien. Kad nodzēsīsim zvaigzni un atgriezīsimies uz Zemi, lai ziņotu par notikušo, tikai jūs varēsiet tur paskaidrot — ne vien ar vārdiem, bet arī ar skaitļiem kas mums šeit atgadījās. Tas nav vajadzīgs man, bet cilvēcei, Vai piekrītat?

— Jā, acīmredzot, *.

— Doktor, atvainojiet mani par netaktiskumu, bet žēl, ka neesat dienējis armijā. Tad jūs būtu iemācījies iztikt bez «acīmredzot» un, novērtējis apstākļus, īsi atbildētu: «Tieši tā».

— Kur lai es to būtu varējis?

— Zinu, zinu… Bet žēl gan. Kā šis jūsu lieliskais laiks jūs tikai ir audzinājis I Man patīk sarunāties ar jums, taču karot es būtu ar mieru drīzāk pret jums. Tas būtu jautrs karš .»s

— Beidziet jel…

Starp citu, manas domas par biedru meklēšanu. Kas ar to nodarbotos? Es esmu nepieciešams uz kuģa kā persona, kas spēj aizstāt kapteini, un kā kvalificēts pilots. Mans biedrs Piteks ir labs pilots, varbūt pat lielisks, bet viņš jāvada; dažkārt viņš rīkojas pārlieku emocionāli, un viņam vienam kuģi uzticēt nedrīkst. Turklāt es viens pats neaizvadīšu kuģi līdz Zemei. Taču lieki netērēšu jūsu laiku: man nepieciešams ikviens ekipāžas locekiis. Es vairs neizlaidīšu uz planētas nevienu cilvēku. Nerunājot nemaz par to, ka varam pazaudēt arī lielo kuteri — mūsu pēdējo satiksmes līdzekli ārpus kuģa.

— Jā. Saprotu. Man viss skaidrs. Arī tas, ka zvaigzni nāksies nodzēst. Arī tas, ka mūsu iespējas izglābt vietējos iedzīvotājus ir minimālas …

— Tādu gluži vienkārši nav.

— Lai tā būtu. Taču mums jāsagaida mūsējie.

— Cik ilgi jāgaida?

— Sprādziens taču nenotiks rīt…

— Vai tāda varbūtība ir pilnīgi izslēgta?

•— Nē, pilnīgi ne … Bet tā nav liela… lai gan pieaugs ar katru dienu.

— Tādā gadījumā.. ? Labi. Gaidīsim. Divas diennaktis. Vai piekrītat?

•— Kāpēc tieši divas diennaktis? Vai jūs to izlēmāt uz labu laimi, jeb vai jums ir kādi apsvērumi?

— Manā laikā, — Uve Jorgens pavīpsnāja, kā vienmēr savilcis uz augšu mutes kaktiņu, — ja bruņinieks pēc divām diennaktīm neatgriezās savā bāzē, mēs uzskatījām viņu par bojā gājušu. Un reti kļūdījāmies.

•— Jūs tik mierīgi…

— Izbeidziet! Jūs taču nedomājat, ka cilvēku nāve man sagādā baudu! Bija, protams, arī tādi, bet visus viņš nepaguva apstulbināt…