Savam brālim sargs

Protams, jau pati doma par kontaktu ar līdztelpu Kristiansena laikam bija lieliska. Bet, pat ja pieņemtu, ka ar tādu paņēmienu viņam būtu izdevies kaut ko panākt… Kāds gan būtu bijis rezultāts? Jo arī viņš, Šuvalovs, nonāca pie secinājuma par līdztelpas izmantošanu, kad iespēja iekļūt tajā bija kļuvusi par faktu: līdztelpā jāizmet enerģijas pārpalikumi, bīstamo zvaigzni var burtiski pārsūknēt uz turieni un tādā veidā no tās atbrīvoties. Pieņemsim, ka Kristiansens varēja panākt to pašu; bet tas taču nekādā ziņā nebūtu devis iespēju vienmērīgi regulēt zvaigznē notiekošos procesus. Viņš būtu varējis tikai to pilnīgi iznīcināt — tāpat, kā to var Šuvalovs. Bez liekas kautrības jāteic, ka tas ir ērts paņēmiens, kas nevienam nekaitē, jo, spriežot pēc pašlaik zināmajiem faktiem, līdztelpā ir jaunāka par mūsu izplatījumu, arī tā ir piepildīta galvenokārt ar ūdeņradi, kura blīvums gan ir mazliet lielāks, tāpēc kuģa «Zonde» pārejas brīžos uz līdztelpu un atpakaļ daļa ūdeņraža no turienes iekļuva mūsu izplatījumā, nevis otrādi, Līdztelpā pagaidām ir maz zvaigžņu, debess ķermeņos tur koncentrēts ievērojami mazāk vielas nekā pie mums. Mēs, pārsviežot uz turieni savus sani- ķojušos spīdekļus, nevienam neradām nekādas neērtības. Ja nu tikai ūdeņraža atomiem ..,

Un Šuvalovs atkal saminstinājās.

Ūdeņradis, ūdeņradis …

Kāpēc uzliesmo pirmā tipa pārnovas? Tās vecās zvaigznes, kuru masa mazliet lielāka nekā Saulei — tāda ir arī Dāla zvaigzne, ja vien tai ļautu uzliesmot.

Tagad uzskata, ka uzliesmojums notiek, zvaigznes vielām strauji krītot uz tās centru. Tas notiek tādēļ, ka sadeg zvaigznes galvenais enerģijas avots — ūdeņradis.

Ja nu ..*

Ja nu, ūdeņradim izdegot, pakāpeniski varētu papildināt tā krājumus? …

Vai tad sprādziens nenotiktu?

Tā kā, kontaktējoties ar līdztelpu, ūdeņradis pārvietojas šurp, nevis turp…

Ja šī kontaktvieta nav ārpus zvaigznes, bet tajā.«

Tad sprādziens nenotiks!

Vai gan Kristiansens nav domājis tieši to?

Tātad enerģijas avotam jāatrodas kaut kur citur. Piemēram, Sargātāju namā. Vai arī netālu no viņu spēkstacijas. Visdrīzāk, ka tā.

Turpat arī atrodas kaut kāda iekārta, kas uztver, savāc un koncentrē vājos psihes lauka viļņus, ko raida šīs kastes, kurām ik dienu noteiktā stundā visi Otrās Dāla planētas cilvēki atdod savu enerģiju. Ar šiem viļņiem tiek modulēts uz zvaigzni virzītais stars.

Tas arī ir viss noslēpums!

Nē, ne viss. Te ir vēl kāds apstāklis.

Atdodot savu enerģiju, cilvēkiem noteikti jāzina, ko un kāpēc viņi dara. Tā taču ir domas enerģija, un tās frekvence un jauda, ko izstaro ikviens cilvēks, ir atkarīga no domas satura, svarīguma un rezuftāta.

Cilvēkiem jāzina …

Ja viņi nezina, tad visi Šuvalova spriedumi ir kļūdaini.

Bet ja zina …

Ja zina!

Viņš pieskrēja pie saviem ceļabiedriem: viņi tieši tai laikā beidza skatīties ekrānā un tagad, atvelkot elpu un slaukot sviedrus, izjauca iekārtu.

— Sakiet, ko jūs nupat darījāt?

Viens no sargiem izbrīnīts pašķielēja viņā.

— Protams, raudzījāmies saulē, ko tad vēl?

— Kāpēc?

— Tā vajag. Visi tā dara.

— Bet kāpēc? Kāpēc?

Sargs paraustīja plecus. Viņa vietā atbildēja cits:

— Jāskatās, lai ar sauli nekad nekas nenotiktu. Nekas slikts.

•— Vai jūs sen tā darāt?

— Tā vienmēr ir darīts.

Šuvalovs aizvēra ācis. Galvā spietoja domas.:

Tātad Sargātājs bija stāstījis par to? *

Nav šaubu, ka viņi iedarbojas uz spīdekli un tādā veidā to pakļauj.

Bet tādā gadījumā … briesmu nav!

Tādā gadījumā zvaigzne var eksistēt vēl tūkstošiem … miljoniem gadu, nenodarot nevienam neko ļaunu!

Tā eksistēs tik ilgi, kamēr vien uz planētas dzīvos cilvēki, kamēr tie ik dienu visi reizē noteiktā stundā un noteiktā veidā raudzīsies zvaigznē. Un kamēr uz planētas ir elektrostacija.

Bet viņš toreiz uzsauca Pitekam …

Protams, Piteks jau visu ir paziņojis kapteinim, ekipāžai …

Notiks nelabojamais.

Mēs iznīcināsim zvaigzni. Tā vietā, lai liktu zvaigzni mierā, mēs to iznīcināsim. Nonāvēsim civilizāciju. Cilvēci. Pat ja izdotos kādu tās daļu evakuēt, pat ja izdotos izvest visus — vienalga, šīs cilvēces, šīs kultūras vairs nebūs.

Šausmīgi!

Un vainīgs ir tieši viņš, Šuvalovs.

Kļūda jāizlabo katrā ziņā! Katrā ziņā!

Viņš pieskrēja pie sarga, kurš viņam bija paskaidrojis, kāpēc cilvēki skatās uz zvaigzni.

— Klausieties! Es sapratu! Tagad es visu sapratu!

— Tas ir labi, — sargs mierīgi atbildēja. — Tātad tu esi sapratis arī to, ka zirgi jau iejūgti un tev laiks sēsties ratos.

— Pagaidiet! Mums nekavējoši jāatgriežas! Jāatgriežas galvaspilsētā! Es sapratu!

— Tad tu esi gudrāks par mums. Jo mēs to nesaprotam. Gluži otrādi, — mums ātrāk jābrauc turp, kur atrodas Karstās Smiltis. Ikvienu no mums tur gaida darbs.

— Bet paklausieties … Briesmīgi draudi…

— Vai zini, večuk, tavi draudi mums visiem jau apnikuši. Sargātāji teica, ka mums nekas nedraud. Kā tev liekas, kam mēs ticam vairāk? Vai tu kāpsi iekšā ar labu vai…

Šuvalovs neviļus palūkojās apkārt. Bēgt, bēgt uz galvaspilsētu …

Viņu satvēra aiz rokām. Viņš pretojās. Iesita vienreiz, otrreiz. Kliedza. Tomēr viņu ievilka ratos. Pacēla

malu. Un zirgi uzņēma riksi.

* * *